ŪSIŅI

2333

Latviešu gadskārtā Ūsiņi iezīmē pavasaŗa beigas un vasaras sākumu; Gregorija kalendārā Ūsiņi iekrīt 9. maijā. Pavasaŗa jaunā zāle un izplaukušās lapas šajā laikā jau pilnā zaļumā. Sējēji kaisa sēklu tīrumos, pieguļnieki un govju gani pošas laist laukā savus ganāmos. Sākas vasara un ziedu laiks, kas atbalsojas arī Ūsiņa dainās.

Pa kalniņu Ūsiņš jāja ar akmeņu kumeliņu;
Tas atnesa kokiem lapas, zemei zaļu ābuliņu. F 464,1194.

 

ŪSIŅŠ.

Ūsiņš ienāk latviešu gadskārtas teiksmu tēlu – dievadēlu – pulkā kā rīta ausmas un gaismas cilvēkojums. Ūsiņa vieta citu teiksmu tēlu vidū vislabāk redzama Saules teiksmā, kur Ūsiņš ir Saules zirgu braucējs, Saules laivas stūrmanis un Saules kalps. Ūsiņa tāli radi meklējami āriešu pirmtautā starp seno indiešu dievībām: Ušas un dvīņiem Ašviniem. Ušas ir rīta ausma, bet Ašvinu uzdevums ir paziņot par Ušas ierašanos. Tāpēc viņi parādās pie debesīm pirms Ušas, braukdami zirgu vai putnu vilktos zelta ratos. Kādreiz Ašvini iztulkoti kā rīta gaismas dievības, bet citreiz tos saista gan ar dienu, gan ar nakti.
Ūsiņa darbība kopā ar Sauli un dainu apraksti par viņa ğimeni salīdzinājumā ar seno indiešu dievībām izceļ daudz līdzīgu elementu viņu būtībās, darbībās un darbības laikos. Darbībā ar Sauli Ūsiņš saistīts ar rīta gaismu tāpat kā Ušas. Ar Ašviniem Ūsiņam kopīgi piederumi: zirgi un gaismas saucējs putns – gailis. Ūsiņš izteikts arī kā rīta gaismas cilvēkojums latviešu mīklā, lai gan nav tur vārdā saukts.

Nerībēja, nedimdēja, te atbrauca Dievadēls. (Gaisma) F 298,286
Nedaudzās dainās, kas saglabājušās par Ūsiņa ğimeni, ir atrodamas ļoti zīmīgas pēdas par šo teiksmu tēlu radniecību ar indiešu dievībām. Ūsiņa divi dēli ir dvīņi līdzīgi indiešu Ašviniem.

Ūsiņam bij divi dēli, abi vienu vecumiņu;
Neredzēja, kad tie dzima, tik redzēja staigājot. R. Auniņš, 42.

Dainā tie, acīmredzot, dzimuši tumsā, un to darbība – staigāšana – apraksta gaismas nākšanu un iešanu, sevišķi, ja ņem vērā divu citu dainu saturu.

Ūsiņam divi dēli sarkanām galviņām;
Vienu sūta pieguļā, otr’ ar arklu tīrumā. R. Auniņš, 41.

Ūsiņš savus divus dēlus darbiņam radināja:
Vienu sūta pieguļā, otru arti tīrumā. R. Auniņš, I

Šajās dainās viņu sarkanās galvas apzīmē debess sārtumu, saulei lecot un norietot, bet pieguļa un aršana rāda, ka viens darbojas no rīta, otrs vakarā līdzīgi Ūsiņam pašam, kas dēliem šos darbus ierāda. Dainā par māti un meitām- cimdu adītājām nav šaubu, ka Ūšas vārda nesēja ir Ūsiņa sieva, kuŗas vārds dainā gandrīz identisks ar indiešu dievietes vārdu Ušas.

Kas kait Ūšas meitiņām raibus cimdus neadīt;
Ūša sprēda, šķeterēja, Daugaviņa balināja. F 530,2071.
Latviešu gadskārtas svinībās Ūsiņš ierodas kā mīļi gaidīts viesis lauku sētā. Satiksmē ar ļaudīm viņa īpašībās, darbībā un piederumos pārsvaru ņēmuši tie elementi, kas nozīmīgāki lauku dzīves apstākļos. Ūsiņš atnākdams atnes zaļu zāli, lapas, pieguļnieku dziesmas, bet galvenais, viņš ierodas rūpēties par ļaužu zirgiem vasarā, kas ir viņa svarīgākais darba lauks.

Nāc, Ūsiņ, nāc, Ūsiņ, sen mēs tevi gaidījām:
Zirgi gaida zaļas zāles, puiši jauku dziedāšanu. R. Auniņš, 15.
Ūsiņš dainās visvairāk apdziedāts kā zirgu gādnieks. Ūsiņam pašam pieder labi zirgi, un viņš sagaida, ka arī ļaudis rūpēsies par savu zirgu kopšanu.

Ūsiņš jāja labu zirgu, man i lika labu jāt;
Dod, Dieviņ, labu jāt, par Ūsiņa likumiņu. 30080

Ūsiņa veiksme ar zirgiem tiek apbrīnota un to attēlo, paceļot aprakstu pāri patiesiem apstākļiem, kādi pazīstami cilvēku dzīvē.
Ļaudīm lieli brīnumiņi par Ūsiņa kumeļiem;
Pieci zirgi, divi ķēves, septiņsimti kumeliņu. R. Auniņš, II

Katrs puisis kāro iegūt kādu no Ūsiņa izslavētajiem zirgiem, jo skaists zirgs ir puiša lepnums.
No Ūsiņa zirgu pirku, ne no sava bāleliņa;
Ūsiņam trīs stallīši pārdodamu kumeliņu. F 191,5005.

Bet Ūsiņa izcilie zirgi nav nejaušība: Ūsiņš pats tos sevišķi labi kopj un rūpējas par tiem dienu un nakti.
Ūsīšam, tētiņam zyrgu kūpt gribējuos:
Dīnu nesja auzu sīku, nokti soldenu yudini. 51585.

Zinot Ūsiņa panākumus ar zirgiem, vīri un puiši, kas ir lauku sētas galvenie zirgu kopēji, labprāt vēlas savus zirgus nodot Ūsiņa gādībā.

Ūsinīti, dzelžonīti, baro, sukā kumeliņu;
Sēdi siles galiņā, suseklīti rociņā. 30053”

Tuvāka sadarbība ļaudīm ar Ūsiņu iznāk pieguļā. Tur jāj Ūsiņš ar saviem zirgiem, tur jāj puiši ar savējiem.

Ei Ūsiņ, labais vīrs, jāj ar mani pieguļā:
Es guntiņas kūrējiņš, tu kumeļu ganītājs. 30054
Ūsiņi ir pirmā pieguļas nakts, un dienā arī pirmo reiz laiž govis ganos Abi ir priecīgi notikumi, kur valda skaļums un jautrība.

Kliedza vīri, zviedza zirgi, Dieviņš jāja pieguļā;
Dziedāj’ meitas. Māva govis, Māra laida ābulā. 738.

Pieguļnieki zirgus nodod Ūsiņa gādībā un apsardzībā visu vasaru.
Tumša nakte, zaļa zāle, laukā laižu kumeliņu;
Nu Ūsiņ, tava vaļa, nu tavā rociņā. 30201’.

Blakus Ūsiņa svarīgākajam darba laukam – gādībai par zirgiem – nostājas viņa otra īpašība, kas gan apdziedāta tikai vienā dainā. Tā ir Ūsiņa gādība par bitēm.
Ūsiņš jāja pār kalniņu, bišu tropi padusē.
Ei Ūsiņ, labais vīrs, nāc manā dārziņā,
(Nāc manā dārziņā) bišu tropus aplūkot. 51745’.
Dažreiz Ūsiņš dainās nosaukts par Dieviņu. Nezinot, vai attiecīgā gadījumā domāta Dieva pamazināmā forma vai Ūsiņš, var rasties pārpratumi, Izskaidrojums šādos gadījumos meklējams aprakstītajā darbībā, lietās un to piederībā. Piemēram, sekojošā dainā minēts Dieviņš, bet tās variantā Ūsiņš.

Tumša nakte, zaļa zāle, lauk.a laižu kumeliņu;
Nu, Dieviņ, tava vaļa, nu tavā rociņā. 30201.

Dažās dainās Ūsiņa vārda vietā ieviesies Juŗa jeb Jurğa vārds. Šeit redzams jaunāko laiku dainu kropļojums, kas radies ar katoļu baznīcas ienesto sv. Juŗa dienas svinēšanu 23. aprīlī. Lai gan Ūsiņa vārds atvietots ar Juŗa jeb Jurğa vārdu, šīs dainas nemaina jau zināmo priekšstatu par Ūsiņu, ne arī Ūsiņdienas vietu kalendārā. Ūsiņdienas darbība nav pārceļama uz 23. aprīli, kad Latvijas klimatā vēl par agru jāt pieguļā, laist govis ganos un rumulēties. Katoļu svētajam Jurim nav nekā kopēja ar Ūsiņu ne saturā, ne izcelsmē. Tāpēc sekojošā dainā Juŗa un Jurğa vietā jābūt Ūsiņam.
Ai Jurğīti, Ūsenīti, baro sirmus kumeliņus;
Sukādams, barodams, sēsties siles galiņā. 30053.
ŪSIŅU NORISES.

Lauku sētā Ūsiņdienas norises sākas jau agrā rītā, kad mielastam kauj gaili, dara alu, cep karašas. Ar gaiļa kaušanu sagaida Ūsiņa palīdzība pie zirgiem, labu miežu ražu, daudz lopiem, olām un ražību vispār.
Ūsiņam gaili kāvu pašā svētku rītiņā,
Lai tas man zirgus gana šo gaŗo vasariņu. 30057’.

Ūsiņam gaili kāvu deviņiem cekuliem,
Lai aug mana miežu vārpa deviņiem žuburiem. 21,1309.
Citas dainas rāda, ka gatavojoties uz Ūsiņdienu, Ūsiņam par godu gatavo svārkus, jostas.
Ūsiņam svārkus šuvu deviņiem muduriem,
Lai tas man citu gadu labus zirgus audzināja. R. Auniņš, 34.

Ūsiņam jostu aužu no pieciem dzīpariem,
Lai tas manas aitas gana šādu gaŗu vasariņu. 8,360
Vēlāk dienā lopus izlaiž pirmo reizi ganos. Māra ir galvenā govju gādniece, tāpēc Ūsiņa dienā govis mazāk apdziedātas.
Ūsiņam zirgi zviedz, man jājot pieguļā;
Māršavai govis māva, man ganos izdzenot. 30079.
Galvenās Ūsiņdienas izdarības notiek vakarā. Vispirms gani pārdzen govis sētā, un, kad tās ielaistas kūtī, seko rumulēšanās – sētas ļaužu savstarpēja aplaistīšanās ar ūdeni. Ticējums saka, ka rumulēšanās pasargās no odu košanas vasarā.

Svinību mielastā lūdz piedalīties arī pašu Ūsiņu. Par palīdzību zirgu kopšanā izsaka viņam pateicību.
Ūsiņš stāv sētmalā, gaid’, lai lūdz istabā.
Nāc, Ūsiņ, istabā, sēdies galda galiņā. 30059.

Paldievs, zirga Ūsenīti, par kumeļa barošanu!
Vai izvedu, vai aizjūdzu, noturēti nevarēju. 30062.
Pēc mielasta gatavojas jāt zirgus pieguļā pirmo reizi šai gadā. Līdzi ņem olas par ziedu Ūsiņam, zintēšanai un pieguļas ēdiena gatavošanai. Pieguļā ēd olu kulteni ar gaļu (pentogu).
Šovakar, šovakar, jāsim, brāļi, pieguļā!
Nesīsim Ūsiņam simtu olu dāvanām. R Auniņš, 35’.

Ūsiņš jāja pieguļā, piecas olas vācelē;
Kas būs šam, kas būs tam, kas guntiņas kūrējam. 30065’.
Pirmajā vakarā pie pieguļnieku uguskura sapulcējas vairāku sētu ļaudis, kas nododas Ūsiņa daudzināšanai, dziedāšanai, dejošanai, rotaļām, ēšanai, dzeršanai, zintēšanai.
Ūsiņam labi zirgi, meitas jāja pieguļā;
Skauğīšam acs izsprāga caur kārkliņu raugoties. R. Auniņš, 25.

 

Pieguļnieki, laiku kavēdami, mēdz pie ugunskura dziedāt un koklēt. Arī taures pūšana pazīstama, bet tai vēl īpaša nozīme: puisis, pieguļā taurēdams, laiž ziņu, ka nodomājis šai vasarā iet precībās.
Kokles skan, kas koklēja? Koklē mani brāleliņi.
Koklē mani brāleliņi, kumeliņus ganīdami. 30134.

Klausies, mana līgaviņa, kur es jāju pieguļ;ā
Kur es pūtu vaŗa tauri, kur skanēja bērzu birze. 30125.
Pirmās pieguļas nakts izskaņa rāda izdzisušā ugunskura pēdas un Ūsiņa nojaušamā klātiene.
Te gulējši pieguļnieki, te kūruši uguntiņu,
Te Dieviņš sildījies, te palicis zobentiņš. 30074’.
Vēres: Marğers Grīns un Māra Grīna, LATVIEŠU GADS, GADSKĀRTA UN GODI, ALA, USA 1983; 1987. EVEREST, RĪGA 1992.

LEAVE A REPLY