Meditācija un garīgās prakses latviešu folklorā

1412

Līdz šim attiecībā uz mūsu tradicionālo kultūru pārsvarā ir bijis uzskats, ka latviešu tradīcijā nav bijis apceres un meditācijas, vēl vairāk – vispār nekā tāda kā apzinātas un organizētas garīgās prakses, precīzas, skaidras iekšējas vai ārējas darbības ar sava gara, savas iekšējās būtības attīstīšanas mērķi, ka latviešiem ir bijis tikai darba tikums un dabas vērošana, Dievs, Daba, Darbs – kā vienai no mūsu tautas latviskākajām rakstniecēm Brigaderei. Pie tam par folkloras Dievu, Dieviņu ne reti domā kā par vienu no dabas spēku izpausmēm un tikai.
Vai tiešām tas ir tik vienkārši, vai tas atbilst patiesībai? Lai uzturētu tautā tikumu nepieciešamas ne mazas pūles. Lielās pasaules kultūras ir devušas saviem sekotājiem šim nolūkam veselus sarežģītu iekšējo un ārējo instrumentu komplektus, meditācijas un iekšējās kultūras metodes un rituālus, sarežģītu psihosomatisku vingrinājumu kompleksus. Tā visa pamatā ir atziņa, ka, lai uzturētu tikumu, ar sevi ir jāstrādā. Līdzīgi kā ir nepieciešama fiziskās kultūras vingrinājumi, lai izkoptu un kaut vai tikai uzturētu veselu ķermeni, ir vajadzīgi arī dažādu līmeņu vingrinājumi, lai izkoptu garu.
Savulaik arī Latvijas intelektuāļu aprindās diezgan populārais gruzīnu filozofs Mamardašvili ir teicis, ka visas citas būtnes izaug pašas par sevi automātiskā dabas procesā, vienīgi cilvēkam, lai viņš par tādu taptu un būtu, nepieciešama pastāvīga apzinīga attīstības piepūle. Tomēr tāda doma ne tik viegli iestrādājas mūsu kultūrā kā pašsaprotama. Ziemeļu valstīs dominējošā protestantiskā kultūra, kas ietekmējusi arī mūsu mentalitāti, savos sākumos visai uzsvēra ideju, ka tikumiski cilvēks ir atkarīgs tikai no Dieva žēlastības, un nekādas paša pūles šeit neko nevar līdzēt. Taču vai tiešām mūsu senās tradicionālās kultūras turētāji – senču baltie tēvi un baltās mātes redzēja šīs lietas tādā pašā veidā kā vēlāk ienākušā protestantisma mācītāji?! Vai latviešu tradicionālā kultūra nesaturēja nekādus palīglīdzekļus savas iekšējās pasaules kopšanai, kas varētu veicināt cilvēka garīgo izaugsmi? Bez lielas domāšanas ikviens var atbildēt – jā, protams, bija dziesmas un rotaļas.
Protams, tie arī ir pietiekami nopietni instrumenti iekšējās pasaules kopšanai. Mēs esam dziedātāja tauta. Šobrīd rotaļās gājēja jau mazāk, bet kādreiz, kā mums stāsta liecības, arī tās ir bijušas vispārēja latviešu kultūras sastāvdaļa visiem vecumiem [skat. A. Pumpurs „Tēvijā”] un ne tikai bērnudārzam vai sākumklasītēm skolā, kā tas ne reti ir šobrīd. Taču mūsu bagātais folkloras materiāls – dainas, pasakas un teikas, rotaļas u.c. satur pat visai dāsnu un spēcīgu materiālu meditācijām un apcerei.
Un salīdzinot šo materiālu ar lielo seno kultūru garīgās dzīves tradīcijām veltītajiem tekstiem it viegli varam ieraudzīt, ka arī mūsu senču tradīcijās bez darba un dabas vērojuma ir bijusi arī noteikta izpratne par cilvēka enerģētisko uzbūvi un garīgo dzīvi, tātad visticamāk ir praktizēti arī atbilstoši, ar šādiem priekšstatiem saistīti vingrinājumi. Būtu arī patiešām savādi, ja tautā, kas radījusi tik tēliem bagātas, izjūtā dziļas un meditatīvas tautas dziesmas nebūtu klātesoša doma par apziņas transcendences aspektu, kas ir viņpus visam izpaustajam, visiem dabas spēkiem un nebūtu bijis izkoptu metožu, kā to sasniegt.
Kā pirmo piemēru par labu tam, ka šādas lietas visdrīzāk pastāvēja un tika aktīvi koptas, gribētu minēt sekojošu teiku:
Viens vecītis ieracis zemē neaugstu stuburu, tik augstu, ka viegli var uzlēkt un nolēkt. Kad viņš nu gribējis Dieviņu lūgt, tad lēcis vienumēr no stubura augšā – zemē. Nolēcis vienreiz – teicis: „Tas, Dieviņi, Tev,” nolēcis otrureiz – teicis: „Tas, Dieviņi, man,” tamēr lēcis, kamēr nokusis.
Reiz gadījies vienam mācītājam garām braukt. Tas redzējis vecīti lēkājam – vaicājis: ko te darot? Vecītis atbildējis, ka Dieviņu lūdzot. Mācītājs brīnījies, kas tā par Dieva lūgšanu esot, – šis iemācīšot vieglāki lūgt. Labi – vecītis mierā. Nu mācītājs iemācījis viņam tēvreizi un tad atkal aizbraucis. Līdz aizbraucis, tā arī vecīšam aizmirsusies iemācītā lūgšana, un ļoti žēl palicis, ka tik vieglu Dieva lūgšanu vairs nav mācējis. Neko darīt – sagudrojis skriet mācītājam pakaļ. Bet, lai varētu panākt, skrējis taisni ezeram pāri, un brīnumi, tavi brīnumi! Pārskrējis sausām kājām ezeram pāri – aizticis mācītājam priekšā. Aizskrējis priekšā, lūdzis, lai mācot otrureiz „tēviņ reizi”. Bet kad nu gājis uz mājām pār ezeru – nevarējis vairs pa ūdens virsu staigāt – grimis dibenā. [Anša Lerha Puškaiša pasaku vākumā, L.P.2.d., 323.lpp]
Ar ko tad tik interesanta šī teika – protams, pirmkārt, ar to, ka sniedz skaidru norādi par apzinīgas un cītīgas (lēcis, kamēr nokusis) garīgas prakses tradīcijas klātesamību, kas satur arī tehniskus, visdrīzāk psihofiziskas dabas aspektus, ko, ja gribam, nosacīti šobrīd varam nosaukt par seno latviešu vai iespējams pat plašāk un senāk – baltu maztautu „jogu” (ierakts stuburs, lēkājot Dievu lūdza). Runājot par šādu vecīša lēkāšanu – saistībā ar meditāciju neviļus nāk prātā kādas līdzīgas darbības citās kultūrās. Piemēram, lung-gom-pa, vēja meditācija tibetiešu kultūrā, kas pēc liecībām [DN] ir saistīta ar lēcieniem līdzīgu procesu. Vai skat. arī filmu „Tibetas joga”…, kas satur unikālu tibetiešu meditācijas tehniku demonstrējumus, kas līdz pat šodienai vēl nav bijušas pieejamas rietumniekiem.
 Att.1. Kadrs no filmas “Tibetas joga”
Cita starpā ne mazsvarīgi ir tas, ka lung-gom-pa mērķis taču tieši ir bijis padarīt ķermeni „vieglu”, pie tam ar nolūku, lai varētu nodrošināt daudz ātrāku pārvietošanos par to, kas iespējama parastam cilvēkam. Ir arī tradicionālajās hindu jogas formās zināmi līdzīgu vingrinājumu piekopēji un jau saistībā ar hindu jogas pārstāvju darbību Rietumos arī publiski demonstrētāji. Plašāku atpazīstamību ieguva savā laikā indusu guru Mahariši Maheš Jogi sasitībā ar viņa organizētās un vadītās TM kustības publiskajiem “jogiskās lidošanas” demonstrējumiem, bet šobrīd jau ir parādījušies arī citi guru un citas kustības, kas piesaista sev uzmanību ar līdzīgiem demonstrējumiem.
Att.2 Samana pranas balansēšanas vingrinājumi Svami Nitjānandas ašramā
Pagaidām neviens nevar pateikt no akadēmiskas zinātnes pozīcijām kaut ko par reālu levitāciju vai staigāšanu pa ūdens virsu, bet ir liecības par to, ka šīs vai līdzīgas tehnikas jau ar to pirmajiem soļiem saistās ar vismaz izteiktu psiholoģiska viegluma sajūtu attīstīšanu, un arī tāds „vieglums” nebūt nav mazsvarīgs [skat., piemēram, Aleksandras Deividas Nīlas grāmatās, piem. “Pie Tibetas mistiķiem un magiem” u.c.]. Šodien mūsu modernajā visaptverošās Rietumu kultūras sabiedrībā mēs ļoti labi zinām, kāds spēks slēpjas cilvēku psiholoģiskajās izjūtās.
Cits visai interesants moments ir tas, ka teika satur tiešu paralēli Ļ. Tolstoja savulaik literāri apstrādātajai pareizticīgo Ziemeļu leģendai, kuras sižetu vēlāk izmantojuši literārajā darbā arī citi pazīstami autori, kā Nikolajs Rērihs un Paramahamsa Jogānanda, un kas atspoguļots arī mākslā
Att.3. Ņesterova glezna “Trīs vecajie”
Un, protams, Tolstoja stāstā spēcīgi izskanošo ideju par vienkāršas sirds ticības pārākumu pār organizētas ticības reizumis diezgan sastingušajām formām mēs varam saskatīt arī šajā mūsu tautas variantā. Taču, ja runājam par pašu avotu, ko Tolstojs izmantoja literārai apstrādei, ir grūti pateikt vai šodien ir iespējams iegūt vairāk informācijas par to. Bet pats fakts, ka slāvu leģendu materiālā ir līdzīgs sižets, kas arī runā par staigāšanu pa ūdens virsmu, drīzāk tikai norāda uz šī sižeta iespējamo senumu.
Tomēr Lerha Puškaiša teikā šobrīd vēl būtiskāks ir akcents par to, ka nomainot lūgšanu procesu uz daudz vienkāršāko, mācītāja piedāvāto, vecītis pazaudē savas spējas. Vai tas nav skaidrs norādījums par to, ka senču kultūra varēja būt saturējusi kaut ko, kādus saturus, kas potenciāli garīgi ir daudz spēcīgāki par tiem, ko latviešu zemniekiem, uzskatīdama tos par neizglītotiem bauriem, tradicionāli piedāvāja iekarošanas ceļā ieimportētā kultūra?!
Vai uz šo aspektu nenorāda arī tik daudzās teikas par nogrimušajām pilīm un baznīcām, kas visspilgtāk izpaužas teikā par zem Zilākalna dusošo Imantu?! Bet patiesībā šis sižets atkārto daudzos gadījumos vienas un tās pašas tēmas par ienaidnieka pārspēku un tad pils nogremdēšanu ar visiem ļaudīm, lai netiktu ienaidniekam, vai pašas nogrimšanu.
Uz šo akcentu norāda arī savulaik Dr. med. J. Alkšņa tautas medicīnas pētījumos pieminētais, ka tradicionālie zintnieki pirmskristīgo burtniecības materiālu turējuši par krietni stiprāku kā kristīgo un daudz nopietnāk izturējušies pret tāda nodošanu citām personām. Varbūt arī tieši tāpēc Strauberga izdotājā „Latviešu tautas buramvārdu” krājumā ar kristīgo ticību saistītā materiāla un vispār no Vakareiropas pārmantotā ir ievērojami vairāk kā mūsu pašu pirmskristīgā tradicionālā materiāla.
Mēs esam ļoti bagāta tauta. Mums ir savākts grandiozs folkloras materiāls. Dainas, teikas un pasakas, ticējumi, paražas, buramvārdi. Biezi, jo biezi sējumi. Šo rakstu mums nav mazāk kā lielo pasaules tautu kultūru tradicionālo tekstu un lielo internacionālo reliģiju Svēto Rakstu. Ne reti, klausoties tautas dziesmas vai lasot pasakas, izbrīnu rada dīvainie vārdu lietojumi, savādās jēdzienu kombinācijas, bet vai bieži mēs tomēr piedomājam par to nozīmi. Par to, ko dziesmas teicēji ir gribējuši ar šo negaidīto, savādi neikdienišķo lietojumu pateikt. Ne reti šajos neikdienišķajos formulējumos tiek meklēts tikai poētisks izteiksmes līdzeklis dabas skaistuma aprakstam.
Protams, gan dainas, gan pasakas un teikas ir arī daiļdarbi, kas satur poētiskas formas. Tomēr, analizējot šo materiālu pasaules lielo garīgo kultūru kontekstā, kļūst redzams, ka iespējams ne reti šajās paradoksālajās izteiksmes formās var būt apslēpts pavisam konkrēts saturs, kas būtiski saistīts ar tradīciju kā cilvēka garīgās izaugsmes ceļu. Folkloras interesentu vidē šobrīd par to diezgan daudz tiek runāts, bet pagaidām mums ir vēl pavāji ar šādas analīzes sistematizāciju.
Šajā ziņā ļoti uzrunājošas ir brīnišķīgas Rudītes Raudupes latviešu folklorai veltītās grāmatas, vispirms jau „Dievatziņa vēdās un dainās”, kur autore parādījusi dainu ētikas tuvību vēdiskās tradīcijas ētikai. Bet no šī punkta šobrīd vajadzētu virzīties tālāk un paskatīties uz folkloras materiālu ar domu, ka mūsu folklora ļoti iespējams satur arī līdzīgas evolucionāras idejas par cilvēka kā būtnes tālāku apzinīgu pašpilnveidošanos un šāda iekšēja darba metodēm.
Turpmāk vēl…

Dzintars Vilnis Korns——-

 

ieklausīties, pārdomāt, apcerēt visiem kopā – aicinām TREŠDIEN 13.martā plkst. 18.00Dzirnavu ielā 135 (ieeja no Satekles ielas) – ieeja ziedojums par telpām ( apm. 1 Ls) iepriekš piesakoties pa tālruni 28846708)

 

teksta avots: http://dziveszinazaltis.blogspot.com/2013/03/meditacija-un-garigas-prakses-latviesu.html#more

LEAVE A REPLY