Papardes zieda simbolika

2401

Pamazām vien laiks ierit vasarā un arī Jāņi vairs nav tālu. It kā par Jāņiem viss visiem ir skaidrs. Mēs taču tos svinam no bērnības. Un par papardes ziedu un tā simboliku taču pavisam viss ir skaidrs? Kopš Kārlis Skalbe uzrakstīja savu pasaku „Papardes zieds”, mēs visi itin labi mākam poētiski aprakstīt jauku vasaras mīlēšanos kādā nomaļākā vietā dabā. Pret to, protama lieta, nekas arī nevar būt iebilstams. Kā mēdz teikt Mārtiņš Rītiņš „kas gan var būt labāks par šo…”. Tomēr vai tas arī ir viss, ko par papardes ziedu un tā simboliku varam pateikt? Vai tiešām tikai tik vien un vai vispār tas ir tā? Palūkosimies, ko tad mūsu folklora stāsta par to. Un ne tikai ko mūsu folklora, bet paskatīsimies arī nedaudz pa labi un pa kreisi, ko mēs šajā kontekstā varam iegūt no mūsu tuvākiem kaimiņiem un arī attālākiem līdzbiedriem papardes zieda stāstā.
Tik bieži mēs nemaz nepadomājam par to, ka daudzas lietas, ko mēs uzskatām par absolūti latviskām, par mūsu tautas kultūras patiesajām raksturotājlietām, kas mūs atšķir no visiem citiem, tādas patiesībā nemaz nav. Auseklīšus atrod pie Āfrikas tautām, pie Amerikas indiāņiem, agro Viduslaiku kristīgajā simbolikā, Indijā un kur tikai vēl ne. Jāņus svin visā Eiropā, daļēji kristianizēti kā Jāņa Kristītāja dienu, bet diezgan plaši, īpaši Ziemeļeiropā, arī kā pirmskristīgus, pagāniskus svētkus. Arī papardi kā maģisku augu izmantoja visā Viduslaiku Eiropā, kas droši vien bija aizgūts vēl no ķeltu druīdiem, kuriem tas bija viens no svētajiem augiem. Ķeltiem paparde ir bijusi īpaši saistīta ar Pavasara svētkiem par godu Saules dievam Belenus [8] – Bealtaine, kuros, tāpat kā Vasaras saulgriežos, ķelti dedzināja ugunis un viņu pēcteči dedzina vēl šodien. Šos svētkus tagad svin 1.maijā, bet ir norādes, ka tos pareizāk būtu svinēt nedaudz vēlāk. Tiek uzskatīts, ka tie astronomiski atbilst viduspunktam Saules ceļā starp zvaigznēm no pavasara vienādību punkta līdz vasaras saulgriežiem, pēc citas versijas vēlā pavasara pilnmēnesim šajā laikā. Aptuveni ap to pašu laiku mūsu senči Latvijā svinēja sava gaismas dieva Ūsiņa dienu. Šajā pašā laika periodā Āzijā svin Buddas dzimšanas, apgaismības un Paranirvānas dienu. Kā maģisku augu papardi ir izmantojuši aizsardzībai pret ļaunajiem spēkiem [15], [16]. To kvēpināja vai nēsāja kā talismanu (neatvērušos dzinumu spirālveida galviņas, ko jāizžāvē uz Jāņuguns). Apvārdotu zāli glabājuši savas mājas pagrabā aizsardzībai no ļauna un no uzbrūkošas maģijas, mājas aizsardzībai no zibens utt. Laukus varot aizsargāt ar papardi no krusas. Ja nēsājot aizsardzībai kā talismanu, esot nepieciešama saskare ar kailu ķermeni. Pat viens papardes stiebriņš varot sniegt lielu labumu. Esot lietderīgi arī audzēt dārzā kādā nomaļā, ēnainā stūrītī. Tas palīdzēšot aizsargāt māju no visas sliktās maģijas. Vēl pagājušā gadsimta vidū vismaz Austrumlatvijā laukos cilvēki mēdza pildīt matračus (cisu maisus) ar papardēm. Gulēšana uz papardēm veicinot labus sapņus. Papardes izmantotas arī mīlestības maģijā un mantikā (pareģošanā).
Bet mūs šobrīd vairāk interesē ne pati paparde, bet noslēpumainais papardes zieds. Tomēr arī mistiskais papardes zieds un ar to saistītās leģendas un teikas ir pat plašāk un vēl daudzveidīgāk sastopamas pie mūsu kaimiņu tautām, kā mums pašiem. Cita lieta, ka mums ir labāk saglabājušās pirmskristīgās Jāņu tradīcijas vismaz ārējās formas, ja arī ne satura ziņā. Krievu mākslinieks, filozofs un rakstnieks Nikolajs Rērihs savā laikā par to rakstīja: „Visā pasaulē ir sastopama leģenda par Uguns ziedu[1]. Ķīnā, Mongolijā, Sibīrijā, Serbijā, Norvēģijā un Bretaņā jūs varat dzirdēt par brīnišķīgo gaismas ziedu. Uz kurieni gan visbeidzot jūs aizvedīs šīs teikas? Uz tiem pašiem vien Himalajiem!” [17]
Himalaji ir izcila vieta, tomēr vai nu mums tik viegli būtu jāpiekrīt Rēriham, ka visu šo teiku senākā vai sākotnējā versija ir atrodama tieši Himalajos?! Taču patiesībā tas nebūt nav tas svarīgākais jautājums, kur tad ir atrodama šo teiku sākotnējā rašanās vieta un tieši kas ir sākotnējā impulsa devējs. Daudz svarīgāk tomēr droši vien, kāpēc šāda vai ļoti līdzīga teika ir sastopama pie daudzām tautām, kādu vēsti mums tā nes un kas ir tie apstākļi, kas ir likuši dažādu tautu atmiņā to glabāt no paaudzes paaudzē. Tāpēc ķersimies pie paša izejas materiāla, pie folkloras. Vispirms, ko mums var pastāstīt mūsu pašu tautasdziesmas [1], [2].
Ne reti analizējot, kāpēc tad radusies tāda teika par papardes ziedu, tiek minēts, ka tas tāpēc, ka senāk cilvēki nesaprata, ka ir arī augi, kas nemaz nezied, un neprata arī atšķirt kādas citas savdabīgas augu formas no ziediem [25]. Tomēr dainas skaidri apliecina, ka mūsu senči it labi zināja dabisko faktu, ka fiziskā paparde (sila papardīte) nekādus ziedus nezied.

12084-0
Mūžam sila papardīte
Zelta zieda neziedēja;
Mūžam kalpa līgaviņa
Laba vārda nedzirdēja.

32410-0
Visa bija Jāņa zāle,
Ko rauj Jāņa vakarā;
Papardīte, tā nebija,
Tai ziediņi neziedēja.

Toties papardīte, kas ir īstā Jāņu zāle, lūk, šī īpašā papardīte, tā zied Jāņu nakti, kā to arī skaidri norāda nākošā četrrinde.

32412-2
Visas zemes zāles zied,
Papardīte vien nezied;
Papardīte Jāņu zāle,
Tā zied Jāņa vakarā.

Mūsu analīzei būtisks ir fakts, ka šī daina un vairākas tās variācijas skaidri pasaka, ka runājot par papardes ziedu, par papardīti – Jāņu zāli, tautasdziesma nemaz nerunā par parasto papardi, kas vispār nezied. Stāsts ir par kaut ko, kas ir ārpus zemes zāļu kategorijas un jau sākotnēji pieder Jāņu mītam un sakrālajai pasaulei.

32414-1
Papardīte Jāņu nakti
Zelta miglu nomigloja.

Te ir kaut kas jauns – stāsts par zelta miglu. Kas tā par zelta miglu, kuru nomigloja papardīte Jāņu nakti? Tautas dziesmā par to nekas nav paskaidrots. Mazliet pacietības – vēlāk paskatīsimies, vai mēs varam par to kaut ko uzzināt sīkāk.

32415-5
Tā ziedēja Jāņu nakti
Sudrabiņa ziediņiem.

32415-3
Tā ziedēja Jāņa nakti
Zeltītiem ziediņiem.

32415-2
Tā ziedēja Jāņa nakti
Dimantiņa ziediņiem.

No vienas puses varētu teikt, ka visas šīs trīs divrindes runā par vienu un to pašu – par papardes zieda īpašo, starojošo jeb gaismas dabu. Katra nākošā tikai min arvien augstākas raudzes materiālu. Tomēr var gadīties, ka materiālu izvēle arī nemaz nav nejauša. Šie paši materiāli līdzīgā veidā arvien augstākā kvalitātē figurē arī latviešu pasakās, kas tieši nav saistītas ar papardes zieda stāstu [4],[5] – kā, piemēram, pasakā par princesi stikla kalnā, par sudraba, zelta un dimanta iemauktiem u.c.. Papardes zieda stāstam ar šīm citām pasakām kopīgs ir tas, ka, lai nepieciešamās cēlmateriālu burvju lietas iegūtu, varonim kaut kas ir jādara naktī un atšķirībā no tiem, kas tās nespēj iegūt, viņam nav bail.
K.G. Jungs saka, ka mīti un pasakas ir tieši tas materiāls, kur dvēsele izsakās pati par sevi, un „arhetipi kļūst atklāti to dabiskajā spēlē citam ar citu” [10]. Un šī cēlmetālu pakāpeniskā maiņa no Junga arhetipu viedokļa nav nekas cits kā pašrealizācijas procesa jeb individuācijas stadiju atspoguļojums. Arī papardes zieda stāsts ir tieši tāds mīts – šādu mītisko tautasdziesmu, pasaku un teiku stāsts ir par cilvēka izaugsmes iekšējo pieredzi, pie tam itin bieži tās runā par to ļoti konkrētās detaļās. Nelaime tikai tā, ka šo detaļu interpretācija tikai no analītiskām pozīcijām, bez pietiekošas personīgas iekšējas pieredzes var būt apgrūtināta, kā to arī norāda, piemēram, Ošo[27]. Bet cilvēki, kuriem tāda pieredze ir, ne sevišķi bieži ir ieinteresēti nodoties analītiskai savas pieredzes interpretācijai.

32415-6
Visi koki noziedēja,
Papardīte vien nezied;
Tā ziedēja Jāņu nakti
Zilajiem ziediņiem.

Šeit parādās jauns motīvs – papardīte zied ziliem ziediem. Domājams, un autors personīgi ir par to pārliecināts, ka arī papardes zieda zilā krāsa minētajā tautas dziesmā nav nosaukta nejauši. Nejaušas tautas dziesmās varētu gan būt vēlāk ieviestās kļūdas, kad tautas teicēji tautas dziesmu patieso nozīmi vairs paši nezināja. Un tas lielāko tiesu tā bija ar mitoloģiskajām dziesmām (un ne tikai ar tām) ap to laiku, kad folkloras vācēji sāka mūsu tautas gara mantas pierakstīt. Tomēr ir pamats domāt, ka šis nav tas gadījums.

32411-0
Tā zied Jāņu naksniņā,
Kad ļautiņi neredzēja.

Tātad ziedēja, kad ļaudis neredzēja. Jebšu varbūt precīzāk būtu teikt, ziedēja, bet ļaudis neredzēja.

32409-0
Sīkas puķes, lielas puķes
Ziedēj’ visu vasariņu;
Papardīte, gudreniece,
Tā ziedēja Jāņa nakti.

Un vēl tautasdziesmas variācija 32402-3 šo mītisko papardīti nosauc par „Māras papardīti…”

Tagad mēs uzzinām, ka uz svēto papardi tiek attiecināta noteikta inteliģence un vēl, ka to attiecina uz dievības sfēru. Mārai piederošas un uz Māru attiecošās lietas ir svētas. Bez tam papardes zieds acīmredzot attiecas nevis uz vīrišķo, aktīvo, bet uz sievišķo, pasīvo sākumu cilvēkā un pasaulē. Te nu ir vietā atcerēties iepriekš minēto, ka „papardīte Jāņu nakti zelta miglu nomigloja” un to faktu, ka vienā no cilvēces senākajām šobrīd dzīvajām garīgajām tradīcijām – tibetiešu Bon tradīcijā ir speciāla meditācija cilvēka iekšējai atveseļošanai, kurā koncentrējas uz sākotnējo sievišķo garīgo enerģiju kā uz zeltītu gaismu [skat. Tenzina Vangjala Rinpočes un viņa vadītā Ligminčas institūta „Dziedināšanas ar mīlestību un gudrību” praksi].

32408-0
Ei, svētā papardīte,
Kam raudāji Jāņu nakti?
-Kā man bija neraudāt,
Veļanieši ziedu rāve.

Par to, ka Jāņu naktī ziedošā papardīte attiecas uz svētuma sfēru, uz sakrālo, mēs jau it kā noskaidrojām iepriekš, bet šeit šis fakts ir arī konkrēti pateikts. Otra puse ir motīvs par papardītes skumjām, sāpīgu bēdāšanos saistībā ar to, ka tās zieds netiek dzīvu cilvēku ieraudzīts, bet paliek mirušo sfērā. Slāvu pasakās un teikās šis aspekts ir vēl vairāk uzsvērts [19], [20], [21]. Visu veidu nelabie gari, „ņečistj” kā tos vienā vārdā apzīmē krievu folklora, vienmēr cenšas iegūt papardes ziedu. Un cilvēkam, kas grib šo uguns ziedu pie sevis saglabāt, ar visu to aktivitāšu daudzveidību, gan tiešajiem uzbrukumiem, gan viltīgo izdomu, ir jātiek galā.
Bet kā tad tautasdziesmās ir ar sākumā pieminēto un tautas apziņā tik ļoti nostiprināto papardes zieda seksuālo simboliku?! Arī tā šeit Ir klātesoša, protams, kā, piemēram, zemāk minētajā dainā.

53361
Visi ziedi izziedēja,
Paparkliņa neziedēja;
Tā ziedēja Jāņu nakti
Sudrabiņa ziediņiem.
Kur nu mani sārti vaigi,
Sarkans rožu vainadziņš?

Ir vēl nerātnākas dainas ar asākiem izteicieniem minētajā kontekstā. Un tas ir dabiski, jo, kā jau iepriekš norādīts, papardes zieds neapšaubāmi simbolizē tieši sākotnējo sievišķo aspektu dabā un dvēselē. Un senā sakrālā domāšana pastāv principā, ka „kā augšā, tā apakšā”. Tāpēc visās senajās kultūrās vīrišķais un sievišķais dzimumorgāni tika uztverti vienlaicīgi kā Dabas radošā spēka simboli. Un šajā kontekstā zieds ir dabisks sievišķā simbols. Kā, piemēram, lotoss Austrumu tradīcijās vienlaicīgi kalpo gan par tīrības un gara simbolu, gan apzīmē arī joni, sievišķo dzimumorgānu tieši fiziskā nozīmē, bet līdz ar to arī pasaules Māti, Dabas māti, sievišķo radošo principu. Un galu galā arī tā saukto „trešo aci” vai mūsu iekšējās intuīcijas „redzes” orgānu kā, piemēram, Lotosa sutrā [14]. Vai ķīniešu kultūrā tam analogais „Zelta zieds” daosu agro Viduslaiku tekstā „Zelta zieda noslēpums” [11], [12]. Kā par to raksta Tomass Klerī priekšvārdā savam šī teksta tulkojumam: „Zelta zieds simbolizē budisma un daoisma ceļu kvintesenci – zelts nozīmē gaismu, mūsu pašu prāta gaismu; zieds nozīmē plauksmi, vai atvēršanos uz augšu; šajā gadījumā prāta gaismas atvēršanos uz augšu. Līdz ar to minētais izteiciens ir tiešs norādītājs par patieso „Es” un tā apslēpto potenciālu”[13].
Tas pats notiek ar rozes simboliskajām nozīmēm Tuvo un Vidējo Austrumu reģionā. Kā to norāda K.G.Jungs, šī simbolika visā tās plašajā diapazonā no fiziskā līmeņa līdz augstākajām garīgajām matērijām sastopama arī agrīnajā kristietībā un vēlāk no jauna parādās 16. – 18.gs. rožkrustiešu simboliskajos zīmējumos [26], [28]. Sigma Ankrava savā lieliskajā monogrāfijā [9] norāda, ka arī Grāla simbols Viduslaiku kristietībā tieši tāpat ir saistīts ar sākotnējo sievišķo sākumu. Varbūt tieši tāpēc Roslinas kapelā, ko taču tradicionāli saista arī ar Svētā Grāla vēsturi, starp bagātajiem augu ornamentiem var atrast arī ķeltu svētās papardes attēlojumu. Tradicionālajā pasaules redzējumā ikviena pastāvoša lieta vienlaicīgi attiecas gan uz profāno, gan sakrālo sfēru. Ikviena lieta vienlaicīgi ir simbols. Un vienkāršiem ikdienas priekšmetiem piemīt tāda īpašība kā dabiski atspoguļot sakrālo realitāti [29].
Turpat vien atrodams arī mūsu papardes zieds – arī tas ir zelta zieds. Vai vismaz var būt arī zelta zieds. Un arhetipu kontekstā tas nozīmē tieši to pašu arī visā šajā plašajā nozīmju spektrā. Bet tāpēc arī nav nekāda iemesla lai koncentrētos tikai uz šī simbola fiziskās analoģijas aspektu. Cik nabadzīga gan kļūtu, piemēram, indiešu kultūra, ja tā lotosa simbolā redzētu tikai Kama sutrā un līdzīgos tekstos (protams, nevajag aizmirst, ka arī tie indiešu kultūrā ir sakrālie teksti) detalizētiaprakstīto nozīmi. Apdziedāšanās dziesmu repertuārā tas ir saprātīgi, bet tas pavisam nav saprātīgi tikai uz šo nozīmi koncentrēt visu papardes zieda simbola dziļo gaismas un plauksmes enerģijas potenciālu.
Šo mēs varam uzzināt no tautasdziesmām. Tālāk katram pašam ir iespējas domāt, apcerēt, meditēt un skaidrot. Piemēram, par sudraba, zelta un zilās krāsas nozīmi, kas patiešām nav nejauša, bet tikai atbilst noteikta veida meditatīvo tradīciju faktiem.
Bez tautas dziesmām mums ir arī daudz cita folkloras materiāla. Paskatīsimies, ko mēs papildus varam pielikt no ticējumiem, paražām un pasakām.

P.Šmita “Latviešu tautas ticējumi”

22253. Jāņa vakarā vajaga iet uz mežu un iegulties papardēs. Pusnaktī papardes sāks ziedēt ar zelta ziediem un tūliņ arī parādīsies visādi zvēri. Kas no briesmām nesabīsies, tas varēs dabūt vienu papardes ziedu. To ziedu vajaga glabāt zem kājas, vislabāk apakš ādas. Kas tādu ziedu dabū, tas visu zina: kur aprakta nauda, kur atrodas pazudusi lieta. /F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 207./

22254. Teikas stāsta, ka pazīstamās krūmu jeb melnās papardes Jāņa naktī ziedot, bet tikai tās, kas esot jau vairāk gadu no vietas augušas. Ziedu pumpurs vakarā izaugot un taisni pašā pusnaktī izplaukstot un ziedot. Tāds, kas šo ziedu varot uzmeklēt un noraut, paliekot ļoti laimīgs cilvēks; visas viņa vēlēšanās piepildoties. Meklējot jābūt vienam pašam, citiem klāt esot, tas nemaz neziedot. Uz zieda ierodoties dažādi gari, kas cilvēkiem to negribot dot; tādēļ nereti ar tiem izceļoties sīva cīņa. /Mākonis, Balss, 1893, 31./

22255. Lai Jāņu naktī dabūtu redzēt papardes ziediņu, tad vajadzīgs apvilkt ar dzelzs nūju trīs riņķus ap papardi un pašam nostāties šo riņķu vidū pie papardes. Pēc tam paparde jāpārklāj ar melnu zīda drēbi. Kad tuvojas pusnakts, tad ap papardi salasās velni, raganas, pūķi un taisa troksni, gribēdami tikt riņķi vidū un aizdzīt prom nelūgto viesi, lai neviens nedabūtu papardes ziedu. Tomēr uz tiem nav jāgriež vērība, bet cieši jāskatās uz papardi. Taisni  plkst. 12 jānoņem drēbe un skatoties uz papardi, jāmet velniem virsū. Tie nobijušies aizbēg un tajā pašā laikā parādās brīnišķīgais zieds. [Sal. diena.] /J. Miljons, st. Birze./

22256. Paparde zied ar zelta ziediem, skatīties jāiet ar vīzēm. Ja ziedi iekrīt vīzēs, tad nekad netrūkst naudas.
/Z. Lancmanis, Lejasciems./

22257. Jāņa naktī pulkstin 12 zied paparde ar sidraba ziediem, bet tikai tādiem cilvēkiem laimējas tos redzēt, kas tai gadā precējas. /Z. Lancmanis, Lejasciems./

22258. Ja kur Jāņu naktī redz papardi ziedot, tad tai vietā esot aprakta zelta nauda. /V. Līce, Līgatne./

Par zelta naudu folklorā un tās nozīmi, tas jau ir mazliet atsevišķs stāsts. Par pārējo, domājams, ka no visa iepriekšminētā ir pavisam skaidrs, ka te nav nekādas runas par to, ko ar to šobrīd saprot lielākā daļa mūsu tautiešu. Jāiet taču ir vienam, vientulībā, jāpārvar dažādas bailes, jāveic virkne darbību, kas pavisam noteikti nav nepieciešamas tām parasti ikdienā saistībā ar papardes ziedu domājamām lietām. Interesanti ir motīvi par glabāšanu zem pēdas vai par iebiršanu vīzēs (slāviem ir arī variants par glabāšanu zem ādas iegriežot rokā). Skat. šajā kontekstā zemāk arī Zeiferta pieminēto latviešu tautas pasaku. Vienīgais, kas attālināti norāda uz šodien parasti saprasto motīvu, ir ar zīlēšanu papardēs saistītais stāsts, ka papardes ziedu var atrast tik tas, kas tajā gadā precēsies.

Strauberga “Latviešu tautas paražas”

Kuŗš iegūst papardes ziedu, tas zina visus pagātnes un nākotnes noslēpumus (1400, 26489 Brīvā Zeme 1936, 138).

Papardes zieda ieraudzīšana ir uz laimi. Kas ierauga Jāņa nakti pulksten 12 papardes ziedam, tas būs laimīgs (17, 1953, 208 Rūjiena).
Tātad papardes zieds dara laimīgu, ļauj zināt pagātnes un nākotnes noslēpumus. Vēl varam atrast arī, ka var sniegt iespēju staigāt apkārt neredzamam utt. Tieši tādu pašu uzskaitījumu varam atrast arī slāvu tautu stāstos par papardes ziedu, skat. [19], [20], [21].Dažādos variantos daudz visādu labumu. Taču tam visam ir pēc būtības viena nozīme.
Slāvu variantā latviskais papardes zieda stāsts it kā sadalās divos saistītos un tajā pašā laikā atsevišķos stāstos – stāstā par papardes ziedu („uguns zieds” – žar-cvet, „Pērkona zieds”– Perunov cvet) un stāstā par „Sārto ziediņu” (Aļeņkij cvetoček, Červona ruta), par kuru tieši tāpat ir teika, ka tas uzzied Jāņu (Ivana Kupalas) naktī, un tieši to parasti vairāk asociē ar cilvēcisko mīlestību [22], [23], [24]. Pēdējam ir tiešas saites ar grieķu leģendu par smaržīgo rūtu, kurai reizi desmit gados viņas dzeltenais zieds pārvēršoties uz mirkli par sarkanu liesmu pieminot līdz nāvei uzticīgu jauniešu mīlestību. Un, protams, arī mums ir līdzīgs stāsts – teika par Turaidas rozi, tikai mums tā nesaistās tiešā veidā ne ar kādu zieda transformāciju, ne ar Jāņiem.

Zeiferts citē šādu latviešu tautas pasaku par papardes ziedu [7]:

„Jāņu naktī govi meklējot, ganam iebirst vīzē papardes zieds. Piepeši viņam visas lietas zināmas… kungs viņu pierunā mainīt vīzes ar zābakiem, un nu zēns vairs nezina nekā.”
Varam secināt, ka samainot papardes ziedu pret lētiem materiāliem labumiem varam it viegli nejauši iegūtu papardes zieda svētību arī zaudēt. Pēc nozīmes gandrīz identiska pasaka par nabaga zemnieku ir arī krieviem.
Un, protams, kā jau raksta sākumā minējām „Uguns zieda” stāsts nebūt neaprobežojas tikai ar baltiem un slāviem. Nikolajs Rērihs, piemēram, savā grāmatā „Altajs – Himalaji” piemin Āzijā sastopamo teiku par „Melno kurpīti” (čornij akoņit), kura uzziedot vasaras naktīs ar ugunīgu ziedu un tikai pēc tā viņu arī varot atrast [18] un attēlo šo teiku arī savā gleznā „Žar-cvet” (1924).
Valters Sells savā kompilācijā „Symbols of Presence in the Japanese Culture” [30] norāda, ka japāņu teātrī zieds ir simbols garīgas klātesamības stāvoklim. Šajā kontekstā viņš citē Mikelandželo, kas esot teicis, ka „šķīstās sirdīs, ko neietekmē ārējo pārmaiņu spēks, zied nevīstošs zieds, kas te uz zemes elpo paradīzes gaisu”.
Vēlāk viņš esot atklājis, ka visas tradīcijas lieto vienu un to pašu simboliku mākslā, literatūrā un rituālos, ko tās ir kādreiz izveidojušas, lai paustu vienu un to pašu nozīmi. Patiesībā šāds secinājums nav nekas jauns – tas sasaucas ar K.G. Junga vai Mirča Eliades pausto iepriekšējā gadsimtā. Bet, kad mēs runājam par papardes ziedu, ir svarīgi padomāt par šo atziņu. Ne reti mums kā mazai tautai tik ļoti gribas savas tradīcijas padarīt par kaut ko īpašu un unikālu vai tieši otrādi nepamatoti novērtēt kā ne tik vērtīgas. Pašrealizācija vai individuācija nav iespējama, ja mēs vispirms nevaram iegūt līdzsvarotu skatu uz sevi pašu.
Vēres:
1.www.dainuskapis.lv
2.Tautas dziesmas. Papildinājums Kr. Barona „Latvju Dainām”. Prof. P. Šmita redakcijā, Rīgā, 1938, III
3.http://valoda.ailab.lv/folklora/ticejumi/- „Latviešu tautas ticējumu” P.Šmita 1940. – 1941.gada izdevuma 4 sējumos digitālā versija
4.http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/- Prof. P. Šmita „Latviešu tautas pasaku” (izd. 15 sējumos 1925. – 1937.g.) digitālā versija
5.http://www.liis.lv/folklora/folkloristika/teksti/LTP.htm- Anss Lerhis Puškaitis „Latviešu tautas teikas un pasakas” 7 sējumu izdevuma 2.sējums un 3.sējuma 1.daļa, digitālā versija
6.„Latviešu tautas paražas”, prof. K. Straubergs, Rīgā, 1944
7.http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/Zeiferts/zeifsat.htm- Teodors Zeiferts „Latviešu rakstniecības vēsture”, Pirmais laikmets, II. Burtniecība, 2.Stāstījumi, digitālā versija
8.http://www.searcs-web.com/myth.html- „Little Glossary of Irish mythology” u.c. ķeltu mitoloģijas materiāli internetā;
9.Sigma Ankrava „Lāčplēsis, karalis Artūrs un svētais Grāls”, 2.papildinātais izdevums;
10.Карл Густав Юнг «К феноменологии духа в сказке» в сб. «Дух Меркурий», Москва, 1996;
11.„The Secret of the Golden Flower, a Chinese book of life”, London, Seventh impression, 1947, Commentaryby C. G. Jung –http://www.scribd.com/Soham%20Hamsah/d/15630761-The-Secret-of-the-Golden-Flower– digitālā versija;
12.“Secret of the Golden Flower”, translated by Walter Picca –http://www.alchemylab.com/golden_flower.htm – digitālais materiāls;
13.„The Secret of the Golden Flower”, translated by Thomas Cleary;
14.“The Sutra of the Lotus Flower of the Wonderful Law”, translated by H. Kern – http://reluctant-messenger.com/lotus_sutra_01.htm– digitālā versija
15.http://portaltravi.ru/rast_25/74-shhitovnik-muzhskoj-paporotnik.html- portāls «Целебная магиярастений», Щитовник мужской (папоротник);
16.http://www.botanical.com/botanical/mgmh/f/ferns-08.html – Botanical.com, Ferns – par papardēm;
17.Николай Рерих «Цветы Мории. Пути благословения. Сердце Азиию», Рига, 1992, Сердце Азии;
18.Николай Рерих «Алтай – Гималаи», Рига, 1992
19.http://mifijslavyan.ru/stories4/185.htm- portāls «Мифология славян» par papardes ziedu;
20.http://mifflow.ru/slavyane/fern- portāls «Мифы о цветах», sadaļa «Славянская мифология» par papardi;
21.http://supercook.ru/slav/slov-mif-01.html- «Словарь русских сказок и мифов» šķirklis «Жар-цвет» par papardes ziedu;
22.http://en.wikipedia.org/wiki/Chervona_Ruta- Vikipēdija par ukraiņu vasaras saulgriežu ticējumiem par „Sarkano rūtu”;
23.http://herbalogya.ru/library/ruta.php- par smaržīgo rūtu;
24.Сергей Тимофеевич Аксаков “Аленький цветочек”, digitāli: http://lib.ru/TALES/alenkij.txt– krievu pasaka;
25.http://en.wikipedia.org/wiki/Fern_flower- Vikipēdija par papardes ziedu;
26.Карл Густав Юнг «AION», Москва, 1997;
27.Osho „The Secret of Secrets”, vol.I, II, talks on the Secret of the Golden Flower, 1978
28.„Secret symbols of the Rosecrucians”, Book 1, 2., 1785, 1788.
29.МирчаЭлиаде «Священное и мирское», Москва, 1994
30.http://www.japanesesymbolsofpresence.com/noh.html- „Symbols o fPresence in the Japanese Culture”, Walther Sell, Shanghai, 2011.
Dzintars Vilnis Korns “Dziedniecības gadagrāmatā 2013”
——————————————————————————–
[1]Žar-cvet – viens no tradicionālajiem papardes zieda apzīmējumiem krievu valodā.

 

LEAVE A REPLY