Latviskās Dzīvesziņas centra ZALTIS vadītāja Gunta Saule atskatās uz konferenci VISUMS ZEME CILVĒKS
Baltu sakrālā mantojuma 4.konferenci 23.novembra rītā Vītolu saime iesāka ar šiem Jāņa Vītola sacītiem vārdiem – Jo mazāk mūsu ir, jo stiprākiem mums jākļūst – ar Divejādi saule tek… konferences dalībniekiem un klausītājiem līdzidziedot. Jāņa atgādinājums par to, ka dzīve ir mūsu skolotājs, bet skolotājs ir arī nāve, protams, bija ciešā kopsakarā ar sagruvušo veikala ēku un bojā gājušajiem ļaudīm.
Šādi notikumi vairāk kā ikkatrs cits notikums atgādina gan par nepieciešamību būt saliedētākiem, gan drosmīgākiem, gan atbildīgākiem.
Gluži vietā arī Jāņa atgādinājums par to, ka saule ir mūsu kosmiskās, astronomiskās Saules sistēmas sirds un mūsu sirds līdzība.
Pirmajā konferences dienā ar priekšlasījumu “Laika zīmju ritmi un zīmes baltu kultūrā” uzstājās astrologs un laika zīmju pētnieks Ivo Puriņš, par tēmu “Mūsu tradīcija dabaszinātnieku noklusēto atklājumu gaismā” runāja ķimijas zinātņu doktors Edgars Alksnis.
Ikkatru vēstījumu ievadīja Vītolu saimes dziedājums. Gan iedziedot to vēsti par Mazu tautu istabiņu gan kā mūsu dzives, gan ikdienas telpu gan pašu iekšpasaules telpu. Janīnas Kursītes-Pakules vēstījumu “Spēka vāŗdi un ķermeņa spēks” – ar kueliņu, kuŗš miglā un rasā zūd un tad, kad migla zudusi, kueļš atrodas, par to, ka saules precībās jājot saule pati precinieku apdāvina i ar zelta segliem i citu nepieciešamo.
Tā reizēm notiek, ka vēstījums sagatavots vienāds, bet dzīves notikumi to pavērš mazliet citādu – arī šoreiz tā. Un tomēr galvenais Janīnas stāstījuma virziens jau bija tomēr par vārdu un par mūsu katra paša atbildību – kādai būt mūsu atbildībai redzot, apzinoties un novērtējot to, kā vārds piesārņo telpu arī tad, ja mēs to neesam sacījuši, arī tad, ja tos neesam izlasījuši. Un par tam pretējo – ar vārdu radītu, attīrītu telpu. Tikpat atbildīgi kā izsacīti, uzrakstīti vārdi ir arī personvārdi un uzvārdi, kuŗiem ir savs stāsts katram, savs tradicionālais pamats, spēks un biogrāfija. Un tam pretējais, jaundzimušie bērni, kuŗu vecāku dotie vārdi neko no šī nenes – tiem nav ne savas biogrāfijas, ne spēka, ne tradīcijas.Dziedinošie, sakrālie vārdi, ikdienas vāŗdi un rakstītā vārda svars, ar paša roku, paša dzīvajā rokrakstā rakstīts vēstījums. Arī par to, ka varbūt teju katrai tautai ir savi varbūt svētiem, varbūt neaizsniedzamie vietvārdi: kas armēniem ir viņu svētkalns Ararats, kas atrodas Turcijas valstī un kas latviešiem – Abrene, – vai tikai vieta, attalumu līdz kuŗai rāda tik sens ceļa rādītājs Viļakas pusē Vēršukalnā.
Vieni no stiprākajiem ir Mīlestības vārdi un Dzimtenes vārdi un nebaidīsimies tos sacīt. Un Aizsardzības vārdi. Tiem, VĀRDIEM, un vārda spēkam tuvu stāv arī ķermeņa spēks – tā kustības un žesti, stāja, un apģērbs – senās zīmes un raksti tajos gan greznumam, gan sparam, gan aizsardzībai. Arvien vairāk tiek to ļaužu, kuŗi līdztekus šim apzinās veselīga uztura, tai skaitā zāļu tēju spēku. Un pieskāriena spēku. Un labu domu spēku.
Priekšlasījumu izskaņā šai dienā Valdis Celms – gan ar atgādinājumu par zinātniskā un simboliskā pasaules skata kopainu, kopsakaru, gan atgādinot par Tikumu un tikumības lielo lomu mūsu dzīvēs un attieksmē vienam pret otru un pasaules notikumiem, – par Laipām, par zeltu un par savu tautu. Un par līdzatbildību.
Kad konferences pirmās dienas vēstījumi bija vēstīti, sekoja ļoti svarīgā konferences daļa – diskusija, – konferences rīkotāju, dalībnieku, lektoru veidokļu apmaiņa par to, kas mums būtu jādara tālāk, kā jsavieto tas Vērtību mērs, kas mūsu tradīcijā ir. Kā mēs šo un caur šo vērtību mēru varam tālāk dzīvot paši, saprasties, vienoties, sadarboties.
Viss top – tautas vērtību, mūžvērtību kopaina jau ir iezīmēta vāŗdos, jēdzienos – te tikai dažus no tiem, sīkāk nekomentējot piesaukšu – Dievs, Daba, Darbs; Skaistums, Tīrība, Radīšana; Katra Paša apzinātais ceļš. Sirdsgudrība, Godaprāts, Darba Tikums; Sirdsapziņa, no kā vairojas labklājība un kas patiesībā ir Labklājības avots; Apzināšanās, Atbildība Individuālā dvēsele un Tautas dvēsele – tās atjaunošana; Valoda, Garaspēka pāŗsvars pār karaspēku, Solidaritāte, Solidaritāte, Kopsajūta.
Labie spēki un labās dziesmas
Baltu Sakrālā mantojuma 4.konferences otrā diena arī pagāja dažādus lektorus, dažādas pieredzes, dažādus redzējumus un piedzīvojumus klausoties.
Šai reizē dienas muzikālo iespēli īstenoja kopa DELVE no Limbažu puses: Aina, Vita, Ildze, Oskars, Jānis un Gvido – ar koklēm, basēm, divstīdžiem, bungām, stabulēm .. un balsīm – ar izdziedātām mīklām, stāstiem un spēka vārdiem. Līdztekus Delvei dienas tēmas iedziedāt līdzēja arī jaukā Vītolu saime.
Dienas vēstījumu sadaļu, piepildot tēmu “Sadzīviskā enerģētika”, iesāka rīkstnieks Māris Zvaunis – domāju, – viņa mērķis izstāstīt mums, kā dabūt labos spēkus savā pusē, sasniedza dzirdīgas ausis un redzīgas acis un labos ieteikumus paklausīt (vai vismaz pārbaudīt) alkstošas sirdis. Tie ieteikumi jau gluži vienkārši izklausās – labā vietā dzīvot, labu ūdeni dzert, labu ēst, ar labiem ļaudīm kopā būt, labus darbus darīt. Sev prieku darīt. Protams, ka dziļumā vētot Māra sacīto, viss ir mazliet sarežģītāk. Un tomēr. Tikai mazliet sarežģītāk. Īstenojami.
Pirtnieks, pie tam daudzu iecienīts pirtnieks un jau labu pieredzi guvis un tālāk devis, skolotājs pirts zinībās un arīdzan baltu zīmju ikdienas pielietojumā, Ziedonis Kārkliņš dalījās savā redzējumā uz Baltu senajām zīmēm un to salikumiem. “Baltu zīmju spēks” – tā Ziedoņa tēma. Un tajā – mazliet burtniecības, mazliet labo stāstu, mazliet padoma, kā zīmes izvietot un kā no tām kopus labo starojumu un iedvesmojumu gūt – to te varēja gūt. Un lai arī varbūt mazliet atšķirīgi, kā to esam raduši no mums zināmākā baltu zīmju pētnieka Valda Celma dzirdēt. Bet tikai mazliet atšķirīgi. Un tas ir tikai dabiski, ka katrs paņem un savā pieredzē kādu citu zīmes šķautnīti ierauga citā izteiksmē.
Tādas prakticiskas tēmas šodien. Un arī Dainis Ozoliņš – savu tēmu “Visuma “enerģijas” izpausmes uz Zemes un Latvijā” ne tikai iesāka visnotaļ provokatīvi – ar jautājumu – vai fizika ir vai nav vajadzīga, bet līdzīgi arī nobeidza, saceldams krietnu vētru klausītāju prātos, sēdams domu par vienas vai citas latvju zīmes, kā daudzi domā, spēka un labuma zīmes, raksturu nebūt nedauzinādams kā viennozīmīgi labu un radošu. Protams, Dainis jau lekcijas sākumā pats pauda, ka ne visu, kas pasaulē iraid, mēs spējam uztvert viennozīmīgi. Ne mēs spējam uztvert visas Laika, ne arī visas Telpas dimensijas.
Lai vai kā – emocionāli viens no spilgtākajiem mirkļiem ikkatra dzīvē, kas to piedzīvojis, ir un paliek sastapšanās ar masku pasauli – ar Telpu ne no šīs telpas, – it kā. Ar tēlu ne no šī Laika – it kā.Aīdas Rancānes un Andra Kapusta stāstījums “Maskošanās rituāli” mūs centās izvest no pierakstā, vienkāršā, pieklājīgā… citā laukā – vabūt dažam labam, kā liktos – nekaunīgā, izaicinošā, ārdošā, trakā … Un varbūt daļēji Maskoto tēlu pasaule tāda arī ir – un, lai sasniegtu mērķi – ienestu sētā, namā, kuŗā ienākuši, auglību, svētību, veselību, prieku, tai tādai arī jābūt – neparastai, neikdienišķai. Lai atjaunotu zudušo vai noārdījušos laiku gadskārtu krustpunktos un ļaužu dzīves krustpunktos – lai tiktu pāri bīstamībai, ko nes gadalaiku mijas, jo īpaši ziemas tumšajos laika ritu brīžos, lai cilvēkam līdzētu dzīves robežpunktos – dažādus savādus tēlus, Citsauli simbolizējošus tēlus var sastapt gan Veļu laikā, gan Mārtiņos, Ziemassvētkos, Meteņos, gan arī Krustabu rituālos, Vedībās un pat Bedībās. Gan arī citkārt – jaunu telpu, jaunu māju iesvētot. Te viss bija pa īstam. Dažiem konferences dalībniekiem bija tā laime pārtapt par citiem – un mēs aizmirsām, kas viņi bija “pirms tam”, un zinām, ka atgriezās “pēc tam”, bet mēs sastapām Budēli, kas bija no pavasara gaidīšanas Masku grupas, ko reāli var visbiežāk sastapt Meteņos, Dzērvi, kas visus, kas peknījuši izknābāja godam, Lāci, kuŗš prata parādīt gan to, kas jādara puišiem, gan to, kā darāms meitām…ar visu Dīdītāju. Mēs satikām arī Mazo Vīriņu un Garo Sievu, un pat Ubadzei katrs, kas vēlējās varēja ko ziedot. Jā, tas ir vēl svarīgais likums – maskotie jācienā, jāapdāvina.
Uzmodinātās, ierosinātās Dzīvības un Prieka emocijas turpināja sildīt un izdziedāt, un izspēlēt DELVE, – dziedot par Savvaļu, par brībību, par piedzimšanu un lāča bērniem, par kumeļiem un meitu darbiem, par vilkiem arī, galugalā, jo nu jau vilku laiks notiek – kad ziema klāt (un dažviet Latvijā šai dienā jau ticis sniegs), tad Dieva suņiem mutes tiek atsietas un tiem sācies brīvestības laiks…Droši vien arī mēs pēc šīm divām pilnestīgajām, pilnasinīgajām, svētīgajām bagātīgajām dienām, esam tapuši atkla par kādu drusciņu brīvāki, par kādu mazumiņu zinošāki, saprotošāki, atbildīgāki. Varam doties tālāk. Atkal TĀLĀK.
Daži konferences foto jau skatāmi ŠEIT, citi un video ieraksti sekos…
