Austris Grasis Par globālo latvieti, šķelšanos un vienošanos

1196

Mazliet par šīstrešdienas tikšanos – lai arī jautājumi, par kuŗiem ZALŠA Dzīvesziņas skolas ciemiņš valodnieks Austris Grasis runāja, ir cilināti jau ne reizi vien, tomēr tie nekādi nezaudē svarīgumu. Tālab šeit pārpublicējam rakstu “Vai turpināsim valodu kropļot un vēsturi viltot?” no laikraksta Diena. Lai arī sens, tomēr, gaidot tikšanās video ierakstu, palasiet un padomājiet paši, vai joprojām ik uz soļa negadās sastapt tās pašas vien valodas kļūmes, nezināšanas, nepilnības vai pat apzinātu ļaunprātību. 

Austris Grasis par latviešu valodu

 
Valoda nenotiek pati no sevis. Tā notiek tad, kad ļaudis to kopj. 
 
Piecdesmit okupācijas gados padomju varas valodu politika ir atstājusi dziļas pēdas mūsdienu latviešu valodā. Filologs Austris Grasi norāda uz kliedzošākajiem piemēriem Padomju valodu politikas kodolu veidoja tā sauktā valodu demokratizēšanās. Tā mācīja, ka visas Padomju Savienības valodas iedalāmas 4 kategorijās pēc to komunikatīvajām funkcijām. (To mums, kādiem 30 trimdas latviešu jauniešiem, 1976.gadā vasaras kursos stāstīja pats Arvīds Grigulis). Pie 4.kategorijas pieskaitāmas izloksnes un dialekti, cilts – un mazāku tautu valodas ar ierobežotu komunikatīvo funkciju, kurām gan ir rakstu valoda (galvenokārt kirilicā), kā arī zināma literatūra, bet tās nav skolu mācību valodas. Pie 3.kategorijas pieder autonomo republiku valodas, kuras ir gan skolu valodas, bet tās nedod iespēju iegūt augstāko izglītību. Arī šīm valodām tika izveidota rakstu valoda kirilicā, lai tās tuvinātu krievu valodai. Pie 2.kategorijas pieder 15 padomju republiku valodas (tātad arī latviešu), kurām ir paplašinātas komunikatīvās funkcijas, ieskaitot pieeju augstākajai izglītībai, bet kurām trūkst starptautiskās (vai internacionālās) komunikatīvās funkcijas, kura, protams, ir tikai 1.kategorijas valodai, krievu valodai, kas kā vienīgā nodrošina piekļūšanu “pasaules zinātnes un kultūras bagātībām”. Nav šaubu, kas bija šīs “valodu demokratizēšanās” mērķis.
Savā rakstā Par valodu attīstību pārejas periodā no sociālisma uz komunismu igauņu Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta direktors E.Pells 1962.gadā raksta: “Vispirms, protams, izzudīs visas izloksnes un dialekti un literārā valoda arvien vairāk tuvosies tautas valodai, līdz kļūs ar to identa. Laika gaitā visās sociālisma zemēs līdz ar kopīgām saimnieciskās un kultūras dzīves attīstības līnijām, līdz ar tautību saplūšanu veidosies kopīgas līnijas valodu attīstībā – valodu saplūšana, vispirms leksikā un frazeoloģijā, vēlāk gramatikā. Pēc autora domām, jau daudz agrāk par kopīgas valodas izveidošanās periodu kādas lielākas tautas valoda par savu rakstu valodu, vēlāk arī par mātes valodu, jāpārņem sīkām tautiņām, kam grūti savā mātes valodā piekļūt pasaules zinātnes un kultūras bagātībām.” (Citēts no Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūta Biļetens 1, 1962, 47.lpp).
Politiskā lingvistika, šī neslēptā rusifikācijas politika skaidri norāda virzību atbilstoši “zinātniskā komunisma” mācībai: izloksnēm, dialektiem un mazajām valodām jāpazūd, lielākajām jāvienādojas un jātuvinās vienīgajai krievu valodai. Top skaidrs, ka apzīmējums “literārā valoda” ir drīzāk politisks nekā lingvistisks termins un vienotības vārdā sludinātā neiecietība pret, piemēram, latgaliešu rakstu valodu izrādās tā pati rusifikācijas politika, kuras rezultātā veidojās “jauna vēsturiska” parādība – padomju cilvēks, šodien saukts par “krievvalodīgo”. Saprātīgas integrācijas politikas pamatā nevarētu būt pareizi visus “mest vienā podā” (krievvalodīgie) un līdz ar to sankcionēt “post factum” padomju varas valodu un nacionalitāšu politiku.
Maskavai tas, protams, nepatīk, bet pārējai pasaulei tomēr ir jādara zināms, ka tikai kopš Latvijas neatkarības atgūšanas ne tikai krieviem, bet arī citām tautībām Latvijā ir iespējas atgūt savu nacionālo identitāti, apgūt savu valodu un kopt savu kultūru. Tāpēc, manuprāt, nevajadzētu lietot apzīmējumu “krievvalodīgie”, it kā tā būtu kaut kāda jauna tautība, jo tas tieši atbilst lielkrievu šovinistu interesēm. Internacionālismi jāpielāgo krievu valodai Taču atpakaļ pie mūsu interesēm – der atcerēties Jāņa Endzelīna teikto: “Attīstās valoda, tālāk izveidojoties saskaņā ar savām normām un pēc pašas veciem paraugiem, bet ne citu valodu ietekmē.”
Padomju valodas politikas mērķis nebija attīstība, bet gan “valodu tuvināšanās” un nāciju saplūšana. Lai tuvinātu arī lielākās valodas krievu valodai, tika radīta un veicināta kopējas leksikas bāzes izveidošana ar svešvārdu un terminoloģijas palīdzību. To uzskatāmi rāda piezīme latviešu, lietuviešu un citu padomju valodu svešvārdu vārdnīcās: “Šī svešvārdu vārdnīca ir 1964.gadā Maskavā iznākušās svešvārdu vārdnīcas tulkojums” (pasvītrojums mans. Svešvārdu vārdnīca, Rīgā 1978; Tarptautiniu žodžiu žodynas, Vilnius, 1969). Tas skaidri norāda, ka vārdu nozīme, morfoloģiskā struktūra un rakstība bija jāsaskaņo ar Maskavas norādēm. Tādu piemēru ir daudz, minēšu te kaut vai līdz bezjēdzībai lietoto vārdu”pretenzijas”, kuram tādas nozīmes kā “iebildumi, sūdzības” sākotnēji latviešu valodā nav (latīniski praetendere – censties pēc kaut kā) vai arī “konstatācija” latviski veidotā “konstatējums” vietā, respektīvi, “konstatēšana”, ja ir runa par procesu.
1974.gada rakstā Latviešu valodas attīstība sociālistisko nāciju uzplaukuma un tuvināšanās procesā Aina Blinkena raksta: “Latviešu valodas, tāpat kā citu PSRS tautu valodu attīstībai aktīva aizguvumu bāze ir krievu valoda, ar kuras starpniecību latviešu valoda apgūst vairumu internacionālo terminu.” Tā tas bieži ir arī vēl tagad, jo daudzi šķietami anglicismi joprojām ienāk mūsu valodā ar krievu valodas starpniecību, kā to rāda “ofisi, kompānijas un bārmenes” (sic!), kā arī nesen analogi ar nepareizi veidoto “džinsi” aizgūtie “čipsi”, kur pēc krievu valodas parauga angļu valodas daudzskaitļa galotnei -s pievienota vēl otra daudzskaitļa galotne. Ja angļu valodā chip ir vienskaitlis, tad daudzskaitlis latviski varētu skanēt tikai “čipi”.
Tā saukto internacionālismu vērtība pat tika iekalta skolās (citēju 1969.gadā izdoto Latviešu valoda 9.- 11.klasei, 171. lpp.): “Internacionālismiem valodā ir liela nozīme. Tie palīdz īsi un nepārprotami izteikt domas, atvieglina citu valodu apgūšanu un tuvina citu citai dažādas valodas.” Neviens nenoliegs svešvārdu vajadzību tur, kur nav atbilstošu latviešu vārdu, bet kāpēc gan jādegustē tas, ko var nogaršot, jāveic tilta rekonstrukcija, ja tiltu var vienkārši labot, kam vajadzīgs apavu remonts, ja tas pats kurpnieks vien ir, ko vairāk veic aviokompānija par lidsabiedrību?
Taču ne tikai svešvārdu nozīme bija jāpielāgo krievu valodai, bet arī izruna un rakstība, kā to varam lasīt jau iepriekš minētajā A.Blinkenas rakstā: “Liels solis uz priekšu literārās valodas pareizrunas un pareizrakstības tuvināšanā tautas valodai bija 1957.gada Pareizrakstības komisijas priekšlikums un LPSR Ministru Padomes lēmums par svešvārdu (internacionālismu) izrunas un rakstības normu maiņu, lai svešvārdos apzīmētu garumus saskaņā ar tautas vairākuma izrunu, nevis ar oriģinālvalodas izrunas īpatnībām.” (Latvijas Komunists, 1974, 8, 6.-67. lpp.) Un tā nu pēc šīs “padomju tautas vairākuma izrunas” svešvārdu rakstībā ieviesa “lēkājošos garumus” pēc krievu valodas uzsvara principa, kas ir pilnīgā pretstatā latviešu valodai, kur saknes zilbes garums saglabājas, piemēram: āksts, ākstīgs, ākstīšanās, bet svešvārdos tagad jāraksta mūzika, mūzikls, muzikāls, muzikalitāte, muzikants bet mūziķis (sic!). Visumā garums rakstāms tur, kur krievu valodā uzsvars, jo krievu valodā (kā daudzās citās valodās, bet ne latviešu valodā) tikai uzsvērta zilbe var būt gara, respektīvi, tiek uztverta kā gara. Latviešu mēlei un rakstībai gan nekādas grūtības nesagādātu, toties būtu stipri loģiskāk, vienkāršāk un konsekventāk runāt un rakstīt, piemēram, Āfrika un āfrikānis.
Sevišķi spilgts sajukums parādās vietvārdu un personvārdu rakstībā. Te tradicionāli būtiski svarīgi ir trīs principi: fonētiskais, morfoloģiskais un tradīcijas princips, taču, paskatoties mazliet tuvāk, bieži atklājas, ka noteicošais nav neviens no šiem principiem, bet gan tas, kā to raksta un izrunā krievu valodā. Šeit tikai nedaudz piemēru: ja galvenais princips ir fonētiskais, t.i., pēc oriģinālvalodas izrunas, tad jābrīnās, kāda izruna ir pamatā rakstībai “Olstera”, krieviski oļster, ja angliski raksta Ulster, bet izrunā [alster], tātad būtu jāraksta “Alstera”, ja turas tikai pie izrunas, bet “Ulstera”, ja tomēr grib turēties pie oriģināla rakstības, kā to savukārt mēdz darīt ar vārdu “Dublina” krieviski dubļin, lai gan to angliski izrunā [dablin]. Vēl dīvaināka ir rakstība “Dūvra”, krieviski duvr, lai gan angliski šo pilsētu sauc Dover un trimdas latvieši tā arī vienmēr braukuši uz Doveru, bet par Douvres to sauc franciski!
Ja runā par tradīciju, tad tomēr jājautā, kāpēc krievu valodas rakstības tradīcijas tiek atzītas par noteicošām arī latviešu vietvārdu rakstībā, bet trimdā nu jau vairāk nekā 60 gadu garā posmā iedibinātās rakstības tradīcijas ne? Klīvlandes latviešu draudzes saknes meklējamas jau XIX gadsimta beigās. 1897.gada 15.augusta Amerikas Vēstnesī atrodams raksts ar virsrakstu Iz Klīvlandes, un tā arī visus trimdas gadus ir bijuši Klīvlandes Dziesmu svētki, Klīvlandes latviešu biedrība, Klīvlandē spēlēts teātris un dziedājuši kori. Bet tagad mums pēkšņi mēģina iestāstīt, ka latvieši dzīvo Klīvlendā, krieviski Klivled, Mineapolisā un nevis Mineapolē, Ilinoisā un nevis Ilinojā utt. Un kāds te, lūdzu, zinātniskais pamatojums? Nekāds, vienīgi tas, ka tā raksta krieviski!
Sen zināms, ka svešvārdos latviešu valodā mēdz patskani -e izrunāt šauri (izņemot vācu cilmes vārdos ar -er, piem. Verners), līdz ar to angļu valodas -a atveidot ar -e ir galīgi nepiemēroti, jo angliski tā izruna ir visai svārstīga starp -a un ļoti platu -e, bet nekādā ziņa ne šauru -e. Šī problēma parādās arī personvārdu rakstībā un izrunā. Rakstot, piemēram, angļu personvārdu Anthony kā “Entonijs” tas zaudē savu identitāti, jo tas pats Antonijs jau vien ir. Spilgti tas redzams literārā tēla Peter Pan rakstībā, kur angļu oriģinālā asociācijas ar grieķu mitoloģisko Pānu taču ir apzināti gribētas. Rakstot latviski Pīters Pens toties rodas nepareizas asociācijas ar angļu “pen” = spalva. Liekas loģiski, ka tāpēc rakstība Pēteris Pāns daudz vairāk atbilstu tēla būtībai.
Trimdas pieredzi neņem vērā Tāpat grūti saprast, pēc kādas izrunas normas rakstīt vārdus no valodām, kurām nav izrunas normu, kā, piemēram, norvēģu vai zviedru valodā. Kāda jēga kropļot vārdus līdz neatpazīstamībai pēc kaut kādas nenormētas izrunas, rezultātā rakstot to pašu uzvārdu kā Kristiānu Andersenu (tradīcija!), ja tas ir dānis, bet norvēģi Fritjofu Annešenu (!) pēc Oslo izrunas (pie tam atbilstot tai pašai izrunai būtu jāraksta “Ušlū”, bet te, lūk, atkal tradīcija), bet ja tas cilvēks nelaimīgā kārtā ir zviedrs, tad esot jāraksta “Andešons” (pēc Stokholmas izrunas, kas Zviedrijā nebūt nav noteicoša). Bet izrādās, ka visos trijos gadījumos darīšana ir ar Andra dēlu un ne jau Annas vai Andas dēlu. Qui bono? Kam tas ir vajadzīgs? Ieslīgstam te dziļā provinciālismā. Grūti būtu kādam sveštautietim ieskaidrot, ka Sigrija Unsete nav kāda jauna norvēģu rakstniece, bet gan tā pati visā pasaulē pazīstamā Sigrīda Undsete (Sigrid Undset).
Ne tikai ar tradīciju, bet gan arī ar identitāti saistīta vietvārdu rakstība attiecībā uz trimdas vēsturi. Baiba Metuzāle-Kangere savā rakstā Trimda un valoda (Trimda kultūra identitāte, konferences referātu krājums, Rīgā 2004, 192. lpp.) ļoti trāpīgi raksta: “Tomēr ir joma, ko trimdinieki pienesuši latviešu valodai. Tā varbūt nav ar centrālu nozīmi, bet neviens cits tādu nav spējīgs mūsu valodai radīt. Runa ir par vietvārdiem. Latvieši, ilgus gadus dzīvojot ārpus Latvijas, nokristīja latviski daudzas vietas pasaulē. Ja modernam valodniekam jautātu, kā vislabāk pārtulkot svešu zemju vietvārdus savā valodā, viņš jokodamies (jo neturētu to par realizējamu) atbildētu, lai aizsūta uz kādu vietu divdesmit ģimenes, kam tur jānodzīvo daži gadi, un tad atliek tikai pierakstīt, kā apkārtne tiek dēvēta. Tāda, lūk, bija trimda. Modeļi vietvārdu atveidošanā, kas balstīti uz atsevišķiem lingvistiskiem principiem, kvalitātes ziņā nevar konkurēt ar šo trimdas pienesumu latviešu valodai.” Liekas taču visai loģiski, ka cilvēki, kas attiecīgās valodas vidē dzīvojuši gadu desmitiem, zinās, kā vietējie izrunā vietvārdus.
Padomju laikos, kad saskarsme ar dzīvajām valodām bija ierobežota un politiski bija vēlams norobežoties no klaida latviešiem, skaidrs, ka neviens nerēķinājās ar to, kā vietvārdus raksta trimdā. Pēc neatkarības atgūšanas tad nu varēja sagaidīt, ka beidzot sēdīsimies pie viena galda un sāksim par šīm lietām runāt. Veltas cerības – vienīgās un oficiālās pareizrakstības vārdā tiek viltota (citādi to nevar saukt) trimdas vēsture un cilvēki nostādīti analfabētu lomā, kas nezina, kā sauc un raksta tās vietas, kur viņi pavadījuši bērnību vai kļuvuši sirmi. Es, piemēram, kopš 34 gadiem dzīvoju Bonnā, pilsētas daļā, kuru sauc Beuel, ko vāciski izrunā [boil]. Gluži dabīgi, ka visi Bonnas un apkārtnes latvieši zina, ka es dzīvoju Boilē, bet te man mēģina iestāstīt, ka tā esot Beiele (sic)… Daudzi atcerēsies diskusijas ap “Eslingenu” un “Eslingeni”, bet tādas Eslingenes nometnes nekad nav bijis.
Piemineklis “BrĪvĪbas”. Vēl piemērs no manas biogrāfijas: mans tēvs, Teodors Grasis, esot vadījis Ludvigsfeldes nometnes teātri, bet tā nav taisnība. Viņš vadīja Ludvigsfeldas nometnes teātri. Te nu izrādās, ka “vienīgās, pareizās pareizrakstības pārstāvji” gluži vienkārši nezina, ka Ludvigsfelde atrodas pie Berlīnes, bet Ludvigsfelda, kur esmu pavadījis jaunības gadus, atrodas pie Minhenes! Te varētu vēl minēt neskaitāmus piemērus, kā Hanovera, kur notika 2.Eiropas Latviešu dziesmu svētki un Vispasaules latviešu jaunatnes kongress, kas atbalsojās pasaules presē, un nevis Hannovere, kā tagad esot jāraksta, lai gan katrs pirmā kursa vācu valodas students zina, ka vācu valodā ar līdzskaņa -n dubultojumu norādīts tikai uz to, ka iepriekšējais patskanis ir īss, un nekas vairāk utt. Atkal, kam tas ir vajadzīgs?
Jautājot par to cienījamam literatūrzinātniekam Viktoram Hausmanim, kas tik ļoti daudz ir darījis, lai celtu gaismā trimdas latviešu kultūras devumu, viņš man stāstīja, ka viņa darbos par trimdas teātri vietvārdu rakstība mainīta pret viņa gribu?! Kā to saprast? Padomju laikos – skaidrs, bet neatkarīgajā Latvijā?? Tad nu vēl par kādu padomju laiku mantojumu, tā saucamo profesiju klasifikatoru, kur visas profesijas eksistē tikai vīriešu dzimtē. Un tā nu arvien biežāk nākas dzirdēt un redzēt: “zvērināts notārs Elga Vītola”, “vecākais ārsts Velta Vītoliņa”. Nupat gadījies dzirdēt sievieti sakām: “Es esmu latviešu filologs” (sic). Tad nu jājautā – kādu filoloģiju viņa studējusi?
Diemžēl pat mūsu valsts augstākās amatpersonas nav no šīs padomju nejēdzības pasargātas. Savā visnotaļ vērtīgajā un interesantajā monogrāfijā par mūsu cienīto prezidenti Ausma Cimdiņa cita starpā raksta: …”Vaira Vīķe-Freiberga ir pirmais (es apzināti šeit lietoju neitrālo – vīriešu dzimti, jo runa ir par abu dzimumu pārstāvjiem) un līdz šim vienīgais trimdas pārstāvis, kas ir aicināts sveikt šīs balvas laureātus…”, bet mazliet tālāk “…atgādinātu, ka līdzās tām daudzajām valodām, ko savā mūžā ir lietojusi Vaira Vīķe-Freiberga, nonākot Latvijā, viņai nācās apgūt vēl vienu jaunu literārās valodas versiju” (Ausma Cimdiņa. Brīvības vārdā, Jumava, 2001, 118. un 119.lpp.) Kādi brīnumi, no kura laika vīriešu dzimte ir “neitrāla”? Un par to “jauno literārās” valodas apgūšanu, jāsaka – diemžēl, jo pirms pāris gadiem mūsu cienītajai prezidentei (un to es tiešām nedomāju ironiski) nebūtu bijis grūti pateikt: “man, kā prezidentei” un nevis “prezidentam”. Tagad mani studenti brīnās, ka, atverot Latvijas Valsts prezidentes mājaslapu, zem prezidentes bildes lasāms: “Rakstīt prezidentam!” Vēl ļaunāk, mainot mājaslapas valodu, arī vācu valodā zem prezidentes bildes lasāms: “Dem PrĒsidenten schreiben!” Tas jau izraisa izbrīnu un nereti smieklus, jo vāciski nevar “Dem Kanzler schreiben”, ja kanclere ir sieviete. Man ļoti nepatīk, ja kāds par mūsu prezidenti smejas un tāpēc atļaujos šeit lūgt prezidenti nepakļauties šai jautājumā padomju laikā iedibinātajai praksei, bet gan apzināties savu vērtību ne tikai kā prezidentei, bet arī kā sievietei.
Beidzot vēl viena sāpīga lieta: acīmredzot lielveikali vai hipermārketi ar tik latviskiem nosaukumiem kā Maxima, Rimi, Elvi utt. (diez kāpēc tie var rakstīt, kā grib, pat ar latviešu alfabētā neeksistējošiem burtiem) mūs tā ir pieradinājuši pie “siers Krievijas”, “mērce tomātu asā”, “gurķi sālīti” vai “siers kausēts fasētais” un līdzīgām gara vājībām, ka sākam zaudēt veselīgu latviešu valodas izjūtu, it kā uzrakstīt pareizi latviski būtu grūtāk. Tad nu arī mūs vēl ved uz Gaiļezera slimnīcu, bet, ja jābrauc citur, tad ved uz klīniku Linezers un nevis uz Linezera klīniku. Pat laikraksts Diena izsludina konkursu, it kā rakstot Diena ar lielo burtu un pie tam vēl kursīvā, kāds varētu domāt, ka te darīšana ar desu un nevis avīzi! Kam šī liekvārdība – grupa The Beatles, grupa Cosmos, it kā kāds nezinātu, ka tās ir grupas. To taču parasti nosaka konteksts.
Jaunākais meistardarbs šai ziņā ir jaunā “Arēna “Rīga”” (nemaz nezinu, cik te pēdiņu jāliek). Tad nu mums pēc sporta kluba Rīga, kinoteātra Rīga, Rīgas lidostas Rīga beidzot arī vēl ir Arēna Rīga. Kāda izdomas bagātība! Varēja, piemēram, nosaukt par Kalpaka arēnu, tad vismaz viens otrs ārzemju hokeja cienītājs varētu apjautāties, kas tas Kalpaks mums tāds ir bijis. Manis pēc pat varētu būt Lipmaņa arēna vai vismaz Rīgas arēna, ja jau galīgi nevar bez tā vārda Rīga Rīgā iztikt, bet Arēna Rīga?!? Tad jau būsim konsekventi un turpmāk teiksim Parks Dziesmu svētki, Prospekts Rainis un, ja jau, tad jau Piemineklis Brīvība. Tas ir tikpat smieklīgi (ne vairāk, ne mazāk, un katrā ziņā nemaz nav jocīgi).
Fil.mag Austris Grasis, Bonnas universitātes baltu valodu lektors, Īpašu uzdevumu sabiedrības integrācijas lietās ministra padomnieks ārzemēs dzīvojošo latviešu jautājumos

Raksta avots: http://www.diena.lv/arhivs/vai-turpinasim-valodu-kroplot-un-vesturi-viltot-12754840

Austŗā Graša viedoklis par valodu skolās lasāms šeit: http://www.domkalve.info/raksti/262

LEAVE A REPLY