Latviešu maskošanās tradīcijas PAVASARĪ

3435

www.draugiem.lv/dzivotprieks.lv

Pavasara sākuma masku gājieni

Nākošais lielākais masku gājienu cikls ir saistīts ar Meteņa dienu, kuras vietu kalendārā nosaka saskaņā ar Saules un Mēness kalendāru. Katrā novadā senā saimnieciskā gada sākumu sauc atšķirīgos nosaukumos. Piemēram, Latgalē to dēvē par Aizgavēni, Vidzemē – par Meteni, Lastavāgu, Miesmeti, Zemgalē – par Budēļu vakaru, Pīrāgiem, Skulduru vakaru, Vastlāvi, Kurzemē – arī par Vastlāvi , Vastalāvi, Vastalaju. Ar Meteni sākas pavasaris – jauns saimnieciskais gads. Līdz Meteņiem beidz vērpt, pēc tiem sāk aust. Daudzviet ar Meteņa dienu izbeidzās maskošanās, tāpēc šī tradīcija bija jo sevišķi iecienīta. Dažos novados Meteņa nosaukums saistīts ar masku nosaukumiem; to sauca par Budēļu, Ķekatu vai Miesmeša vakaru. No plašā masku klāsta minamas ķekatas, ķekuti, kurciemi, kurcumi, Meteņi, Meteņa bērni, Miesmeša bērni, budēļi, buduļi, būduļi, spiekstiņi, pelnu āži, skutelnieki, suksuļi, suselnieki. Tā kā šajā laikā jūtama pavasara tuvošanās un dabas atmoda, masku gājienos aktualizējas auglības tēma. Seksualitāte, jautrība, smiekli, lēkšana, apliešana ar ūdeni ir jo sevišķi raksturīga šiem masku gājieniem.

BUDĒĻI

Budēļos iet Latvijas dienvidrietumu reģionā, kas ietver divus kultūrvēsturiskus novadus – Zemgali un daļu Kurzemes. Šādi masku gājieni sastopami tikai Budēļu  vai Pelnu dienas vakarā. Budēļu nosaukums saistāms ar nozīmi `modināt`, `uzbudināt`. Senākos laikos budēļos gājuši tikai vīrieši. „Bikstos budēļiem visiem galvā konusveidīgas salmu cepures ar raibām papīra lentām. Kažoku uzvelk uz otru pusi un iesien kājās vai nu zvaniņu, vai pūsli ar zirņiem, vai arī pudeli ar ūdeni”. (LFK 1640, 9775 – Biksti) „Pieejot pie jaunām mājām, pirmais darbs ir ar žagariem “izbricāt” pa logu rūtīm, kas ir kā zīme, ka budēļi klāt, logus per tik ilgām, līdz ielaiž iekšā”. (LFK 181, 754 – Jaunpils)  „Mājās ieejot, budēļu pirmais darbs ir visus mājiešus pa kārtai ar līdzpaņemto rīksti izpērt prasot: “Vai gaidīji budēli?” Ja no budēļa nedabū pēriena, tad nākošu vasaru ēdīs dunduri un odi”. (LFK 1400, 3574 – Tukums) „Budēļu barā kāds ir vecākais, barvedis jeb budēļu tēvs, kam līdzi arī sieva jeb budēļu māte. Budēļu tēva rīkojumiem paklausa budēļu saime. Budēļu tēvs arī ievada pirmās sarunas ar mājas saimnieci. Sarunas budēļi ved dziedot. Viņš apjautājas, vai rauši izcepti, vai bērni mācās grāmatu. Turpretī saimniekam budēļu tēvs jautā, vai alus ir salds, vai nevēlas mainīt zirgiem. Budēļu tēvs apskatās arī, vai meitas istabu tīri izslaucījušas, vai galdus labi nomazgājušas. Tāpat arī bļodām, karotēm un spaiņiem jābūt tīriem. Puišiem, savukārt, jāgādā par to, lai pinekļi, auklas un groži novīti, lai vīzes nopītas un malka piecirsta.” (LFK 1640, 9769 – Biksti) „Redzamu vietu ieņem apdziedāšanās. Budēļi cenšas ikvienā no māju ļaudīm saskatīt kādu vainu, lai pajokotu. Mājas ļaudis, savukārt, nepaliek parādā”. (LFK 181, 754 – Jaunpils)  

ĶEKATAS

Ķekatās galvenokārt lec Ķekatu vakarā vai Pelnu dienā no paša rīta Dienvidkurzemē, senākos laikos parģērbās tikai sievietes. Ķekatas simbolizē mājas labos garus. „Tad ņem nodarinātu eglīti, cilvēka garumā, ar kuplu zaru pušķi galotnē; eglītes zarus piekar ar dažādiem izgreznojumiem, zvārguļiem, kriņģeļiem, dažā eglītē vēl piekārta suktene (maza plakana butelīte) sīvā. Tāda eglīte ir līdzi katram ķekatniekam. Lecot vicina to, iesit kādam, kam grib izrādīt laipnību. Ar šo zaru, satiekoties uz ceļa diviem ķekatu bariem, vajadzības gadījumā izkaujas”. (LFK 1818, 4 – Nīca) „Katrā mājā ieejot dzied ķekatu dziesmas, sit ar eglīšu rezgaļiem pret grīdu un dej pēc dziesmu takts. Dzied par ķekatu tēvu, kam vara bikses, un par ķekatu māti, kam vara lindruciņš. Tālāk tiek stāstīts, ka ķekatas dancinot pa istabas virsu kumeliņus; ka ķekatas atbraukušas ar veselu vezumu dažādu mantu, ka sadzinušas kūtī daudz raibaliņu. Māju puišiem un meitām nokodina, ka tiem nebūs gulēt, bet sagaidīt ar godu ķekatas – tā būs pašu laime. Paēdušas un padzērušas ķekatas pateicās, tad taisās iet un izmīt laukos nezāles. Viņas arī pastāsta, kāpēc rodas neraža”. (LFK 1818, 4 – Nīca)

Rancāne, A. Pavasara sākuma masku gājieni //Latviešu tradicionālo masku izstāde “Starp divām saulēm”. Sast. A.Rancāne. Rīga: Latvijas Folkloras biedrība, 2014. 39.-42. lpp.

www.folklorasbiedriba.lv

LEAVE A REPLY