Latviešu maskošanās tradīcijas ZIEMĀ

1756

http://www.draugiem.lv/dzivotprieks.lv/

ZIEMAS PERIODA MASKU GĀJIENI

Ziemas saulgriežu notikums ziemeļu puslodē saistās ar laiku starp 20. un 23. decembri, kad diena ir kļuvusi visīsākā un nakts – visgarākā. Tas iezīmē astronomisko ziemas sākumu, jo Saule šajā laikā atrodas vistālāk no debesu ekvatoriālās plaknes. Taču daudzām Eiropas tautām, to skaitā latviešiem, ziemas saulgrieži iezīmēja ziemas vidu, jo saimnieciskā ziņā ziemas sezona sākās Mārtiņos un ilga līdz Meteņiem, kas savukārt vēstīja pavasara sākšanos.

12 dienas pēc Ziemassvētkiem (līdz Zvaigznes dienai 6.janvārī) latvieši saukuši par svētajiem vakariem jeb jautro laiku. Šajā laikā ļaudis vakarē – dzied, min mīklas, nestrādā un nevērpj. Šis ir arī maskās iešanas laiks.

Gājieni, salīdzinājumā ar rudens perioda maskošanos, kļūst trokšņaināki, skaļāki, tajos iezīmējas cīņas motīvi. Šajos masku gājienos parādās zoomorfās jeb dzīvniekveidīgās maskas (Lācis, Zirgs, Dzērve, Vilks, Kaza u.c.). Pārsvarā tie ir htoniskie dzīvnieki, kuri mītiskajos priekšstatos veic vidutāja funkciju starp divām pasaulēm. Šie dzīvnieki rituālā kontekstā saistīti ar ceļošanu uz viņsauli pēc auglības un atjaunošanās. Līdztekus dzīvnieku maskām vērojamas arī  cilvēkveidīgās maskas (Jaunais pāris, Garā, sieva, Mazais vīriņš, Žīds, Čigāniete u.c.) un priekšmetus vai objektus atveidojošas maskas (Siena guba, Kūlītis, Siets, Maiss, Slota u.c.).

Pie Ziemassvētku masku gājieniem var pieskaitīt danču bērnus, tatarus, totarus, miežvilkus, čigānus, čigōnus, ķigānus, kaladnīkus, ražynus, dādus, galenkas, pakukas, kaitas, koitas, bukus.

ČIGĀNI, ČIGÕNI

Čigānos iet visos Latvijas novados, maskojas gan sievietes, gan vīrieši. Gājienam parasti ir savs barvedis – tēvs, pārējie – sieva un bērni. Dažreiz no mājas uz māju brauc ar zirgu. Dagdā ragavās ieliek maisu ar pelavām, maisu ar sodrējiem, ar ko smērēt mājiniekus.

„Zvaigžņu lūkotājs par lētu maksu lūdz klātesošos aplūkot zvaigznes. Atrodas arī kāds ziņkārīgais, kurš sāk lūkoties caur piedurkni. Pa otru galu no augšas viņam lej acīs ūdeni vai ber pelnus. Fotogrāfs ierodas ar savu aparātu un prasa, kas grib fotogrāfēties. Ja tādi atrodas, viņš tos sāk sagrupēt, bet drīz izceļas lielas jukas, jo izrādās, ka fotogrāfam ir rokas nosmērētas ar kvēpiem, pie kura sejas viņš pieskaras, tur paliek melns. Siena pļāvējs ar krāsns kruķi (izkapti) pļauj – ķer apkārt stāvošajiem aiz kājām. Ierodas istabā čigāni, kuri nes vienu uz nestuvēm, tas ir Nabašnīks (mironis), bet mazie čigānēni ap to tikmēr ālējas, kamēr tas uzmostas un tos sāk tvarstīt, kas izceļ atkal lielu jautrību”. (LFK 1640, 7058 – Aglona)

„Čigāniem līdzi bijušas zāles slimo apkvēpināšanai – paegļa zari, mētras u.c. Līvānos un Preiļos čigāni aizdedzina siena vīšķi un liek vispirms saimniecei, tad parējām sievām zem brunčiem. Šāda kūpināšana esot dziedinoša. Kāds atkal lej glāzītē dzeramo no līdzi paņemtas pudeles un visi to steidzas dzert, jo tās esot dziedinošas zāles”. (LFK 1640, 5449 -Preiļi)

„Saimniekiem vēl visu labu, ja pamielo. Aizejot visādā ziņā cenšas kaut ko paņemt līdzi, ko bieži vien atstāj turpat mājas tuvumā”. (LFK 1640, 5501 – Skaista)

„Maskas senāk taisītas no bērza tāsīm. Arī linu bārzdas un ūsas ir pazīstamas. Bieži vien sievietes pārģērbjas par vīriešiem un otrādi. Lai kaimiņi nepazītu, runā sagrozītā, zemā balsī. Parasta lieta ir arī palikt korķa gabalu zem mēles”. (LFK 1640, 5473 – Lubāna)

KAITAS

Kaitas ir sastopamas Latgales vidienē un dienvidu daļā laikā starp Ziemassvētkiem un Zvaigznes dienu. Tas, ar ko šī masku tradīcija galvenokārt atšķiras no citām, ir tās izteiktais izrāžu raksturs, kas bagātināts ar improvizācijas elementiem.

„Kāds no klātesošajiem uzdod jokdarim tematu, par ko jārunā, cenšoties izvēlēties tādu, par ko, šķiet, nekā nav ko stāstīt. Taču jokdaris spējīgs veselu vakaru norunāt un izsmīdināt stāstot, piemēram, par mājas krāsni, saviem zābakiem vai citu vienkāršu lietu”. (LFK 1640, 7246 – Nautrēni)

„Kāds pārģērbjas par baznīckungu vai popu un kādu pārīti laulā, vedot tos ap piestu, pārklātu ar sarkanu drēbi un dzied. Baznīckungs jaunos pārīšus biktē un liek tiem bučoties. Kāds pārģērbjas par Siena pļāvēju un iet tur, kur stāv ļaudis, un ar kādu kruķi brauc ļaudīm pa kājām. Ļaudis bēg, smejas. Viens pārģērbjas par Kaķi, otrs par Sviesta nijēju. Nijējs aizmieg un nogāžas, bet kaķis pie sviesta. Nu nijējs ķer kaķim aiz astes. Ķaķis skrien ļaudīs. Nijējs nu tik vico ļaudīm ar dvieli. Viens pārģērbjas par Āzi, otrs – par Kazu, trešais – par Saimnieci. Ved Āzi un Kazu. Saimniece slauc Kazu, bet Āzis sit ar ragiem dibenā. Nu Saimniece ķer žgutu (sasietu dvieli) un sit Āzi. Āzis bēg cilvēkos. Nu Saimniece sit ne Āzim, bet cilvēkiem. Kņada un jautrība”. (LFK 1640, 7204 – Mērdzene)

 BUKI

Bukos lec vīri un sievas Ziemassvētku laikā Lejaskurzemē.

„Pārģērbjas svešādi, uzliek liekus ģīmjus, matus. Galvenā maska bija Vīrs-sieva – divdabis. To pagatavoja šādi: viens vīrietis apģērba sieviešu lindrakus. Mugurpusē virs sieviešu svārka uzsēja salmiem piebāztas vīriešu bikses (pastalām apautās kājas karājās līdz zemei), bet priekšā pie krūtīm turēja piebāztu sieviešu blūzi un galvas atveidu. Viduci pārsēja ar platu jostu. Izskats – priekšpusē sieviete, mugurpusē – vīrietis, kas izpilda attiecīgu dzimumaktu.

Iet uz kaimiņiem, kur visu visādi, kā buki ņemas jokoties, badīties un diet. Izjokojušies un pateikušies par saimnieka laipnību, buki iet tālāk uz citu sētu. Tā tas velkas visu cauru nakti. Bukiem ir vadonis, kurš atšķiras no citiem ar to, ka viņš visus komandierē un kuram ir taurīte, ar ko dot rīkojumus”. ( LFK 1640, 5581 – Bārta)

 MIEŽVILKI

Miežvilkos iet pirmajā Ziemassvētku dienā Kuldīgas un Ventspils apkaimē.

„Iet diviem bogiem, vīri savā, sievišķi savā. Nes sekmes saimniecībā, galvenokārt druvās. Iedami velk žagarus, kurus nosviež namā. Iet no mājas uz māju. Pirmo pulku vedis miežvilku tēvs, otru – miežvilku māte. Tēvs un māte bijuši dziesmu saucēji, visi citi, proti, miežvilku bērni, dziesmu vilcēji. Tās pašas dziesmas, kurais pirmais bogs izdziedājis, dziedājis tūdaļ otrs bogs. Atnācējiem bija līdz savs stabulnieks ar stabulēm (dūdām), kurš uzpūzdams visus uzaicināja uz danci. Miežvilku tēvs ved saimnieci dancot. Visiem rokās saķeroties, iziet apaļo danci.  Namamāte atnesa alu, ko pacienāt miežvilku vilcējus. Pati padzērusi, pasniedz kannu miežvilku mātei un tad visām citām. Tādā pat kārtā namatēvs pacienāja vīrus. Kurš iedzer, paceļ kannu gaisā. Miežvilku bērnus cienā ar gaļu, pupām, raušiem.” (No K.Pētersona raksta „Par miežvilkiem”, 1914) 

Rancāne, A. Ziemas perioda masku gājieni //Latviešu tradicionālo masku izstāde “Starp divām saulēm”. Sast. A.Rancāne. Rīga: Latvijas Folkloras biedrība, 2014. 19.-38. lpp.

folklorasbiedriba.lv

http://www.draugiem.lv/folklorasbiedriba.lv/

LEAVE A REPLY