– Reini, pastāsti, cik bieži Tu smaidi?
Reinis: Katru dienu, tas ir točna.
– Un sieva?
Reinis: Un es atvainojos par rusicismiem, kas būs manā valodā. Bērns arī viennozīmīgi katru dienu. Sieva – nu vismaz katru otro dienu.
Dana: Ko tad?
Reinis: Smaidi. Vispār katru dienu smaidi.
Dana: Es katru dienu smaidu. Ir brīži, kad tas nesanāk.
Reinis: Ne jau visu dienu, bet katru dienu.
– Kas ir tie momenti, kas neliek smaidīt?
Dana: Tad, kad es esmu nogurusi.
Kārlis: Nogurums?
Dana: Mhm. Citreiz ar Emmu tā izstaigājos, ka es gribu iekšā un Emma negrib iekšā, nu tā kā šodien. Tad es krītu gar zemi. «Emmīt ejam iekšā». Nu nevar nekādīgi pierunāt.
– Kā jūs atpūšaties?
Dana: Mēs jau visu laiku atpūšamies.
Kārlis: Tas, ko jūs darāt, ir atpūta?
Reinis: Principā. Fiziski es atpūšos, guļot naktī, un morāli es atpūšos tad, kad es pārdomāju to, kas man neiet. Jo, teiksim, ja es esmu uzvilkts kaut kādā veidā, nu vienkārši man vajag biški padomāt, sakārtot domas. Tā ir tā domu atpūta. Brīžiem tā ir arī meditācija.
Kārlis: Tā ir Tava meditācija? Vai Tu piekop kaut kādu tradīciju, vai nu kā Tev tā meditācija izpaužas. Ņem kaut kādu citu filozofiju vai citu izstrādātu sistēmu?
Reinis: Lielākoties tās ir, jā, vadītās meditācijas, tās saucamās. Kuras es uz austiņām uzlieku, tur ir mans iedvesmas avots. Viņš runā. Fonā, iespējams, skan kāda fona mūzika. Tas ir viens veids, viens no maniem mīļākajiem. Un otrs man arī ir tāds, ko es bieži izmantoju – es klausos Bēthovenu. Ir atsevišķas Bēthovena simfonijas vai dziesmas, es viņas klausos un viņas mani tā kā uzķūnē uz to frekvenci, pareizajiem viļņiem.
Kārlis: Bēthovena simfonija?
Reinis: Jā, jā, ne tikai simfonija, bet arī viņa skaņdarbi.
Kārlis: Tas, ko es tagad piemetināšu. Mēs tagad taisām picu. Reinis taisa picu.
Reinis: Reinis taisa picu. Īstu mājas picu.
– Kā ir ar mūziku? Šeit, telpā. Es skatos, ka jums ir radio. Jūs klausāties?
Reinis: Mēs pavisam nesen sākām klausīties radio. Kā lai saka, pa lielam klausāmies tikai divas stacijas – LR1 un LR2.
Kārlis: Kura ir jūsu iecienītākā?
Reinis: Danai LR2, man LR1.
Kārlis: Meitai?
Dana: Emmai patīk, kur dejot var.
Reinis: Meitai patīk planšetē, kādas jā, video klipiņus.
Kārlis: Jūs dejojat te arī?
Reinis: Ko mēs?
Kārlis: Jūs dejojat te arī?
Reinis: Jā, mēs dejojam. Padziedam.
Dana: Atceros, mums ir dejas visiem kopā.
Reinis: Zini kā, mazs bērns mājās, tad viskaut kādas lietas dari.
Kārlis: Tā jau ir, jā. Visādas lietas var izdarīt. Forši.
– Jūs dziedat arī?
Dana: Jā. Emma.
Reinis: Īstenībā jā.
Dana: Jā. Emma it īpaši dzied.
Reinis: Un es esmu novērojis, ka īstenībā dziedāšana ir kaut kas tāds, ko vajadzētu darīt, jo baigi tur apslēpts, kaut kāda tā kā atslēga, kas tevi atslēdz, kas tevi medit… Tā ir meditācija pati par sevi. Īstenībā vienalga, ko tu dziedi, galvenais, lai Tev tas patīk, un, un, lai tas Tevi iedvesmo. Man bieži vien ir, es dziedu kaut ko mašīnā līdzi, un pēkšņi sāk tecēt asaras, un jūtu, kā no manīm, no tām asarām iztek kaut kāds saspringums, kaut kāda nevēlama enerģija, pēc tam…
Kārlis: Tīrīšanās.
Reinis: Jā, attīrīšanās. Jo jā, vou. Kas notika tikko. Jo zini kā, vienkārši tikai padziedāju līdzi.
Kārlis: Un kā Tev ar dziedāšanu?
Dana: Ar Emmu bieži dziedam. Mēs ejam mājās, visulaiku, nu visu laiku nē, ik pa laikam dziedam. Mājās pie sevis dziedam. Dziesmām līdzi dziedam. Un tad Emma…. mums bija tā, ka tīrījām krūmiņus ārā un Emma staigā visu laiku ārā un čīkst. Ēēēē, nu kad, ka nav, ko darīt. Un tad es viņai parādīju uz plūmju kociņu, ka tas ir mikrofons. Parādīju, kā dziedāt, un tad kā sāka dziedāt, tā viņa ārā iziet. Tad pie šitās, ķerras, pie roktura turās un āāāā, sāk dziedāt. Viņai mīļākā dziesma ir par tēti. Tētu, Tētu, tē tē.
Reinis: Jā. Un tad es kūstu.
Dana: Jā, un tad tētis laimīgs.
Kārlis: Tās jau ir tādas, tēviem, emocionālākie brīži, kad bērni sāk dziedāt par mums. Man tā vismaz ir. Kad bērns pasaka «Tēt, es Tevi mīlu», «Tēt, Tev smuki mati», vai kaut kā tā.
Dana: Tētim, es nezinu, man liekas, vismaz piecdesmit reizes dienā skrien un saka – mīlu, mīlu, mīlu.
Ruta: Āwwww.
Reinis: Nu mammai 150 reizes.
Dana: Mamma ir mamma.
-Jūs arī piekristu, ka dziedāšana ir dziedēšana?
Reinis: Viennozīmīgi. Viennozīmīgi.
Dana: Es nedzirdēju.
Kārlis: Dziedāšana ir dziedēšana?
Dana: Jā, protams, tā ir tā kā meditācija.
Reinis: Kapēc visas senās, nū, tradīcijas iet caur dziesmām. Man liekas, tur ir tā atbilde. Ļoti nenovērtēts, visiem pieejams, kā saka, metode, ja?
Kārlis: Jā. Jā.
Reinis: Ļoti nenovērtēta visiem pieejama metode kā sevi, nu varbūt, ne no visa un pilnībā, bet ļoti palīdzēt var sev.
Kārlis: Viens no instrumentiem. Dabas dotiem.
-Jūs kaut kādus instrumentus arī spēlējat? Muzicējat? Bungas kaut kādas…?
Reinis: Mums ir jā, mums ir vecas klavieres un jauns saksafons. Mēs viņus nespēlējam, jo neprotam vēl. Bet es sapņos spēlēju klavieres.
Kārlis: Sapņos?
Reinis: Jā. Es sapņoju, ka es uzlieku pirkstus un dodu vaļā, vienkārši, un tā skan!
Kārlis: Labi sanāk?
Reinis: Sapņos jā.
Kārlis: Un Tev? Ar muzicēšanu.
Dana: Man nav muzikālā dzirde. Es gribu baigi iemācīties ģitāru, bet es saprotu, ka man tas ir nereāli.
Kārlis: Un Tev meita, kā viņai ar ksilofonu?
Dana: Viņai baigi patīk, it sevišķi, kad acis aizver ciet un no sirds izdauza. Ar vālītēm.
Kārlis: Izklausās baigi labi.
– Vēl tāds jautājums. Kā ir, vai, Tavuprāt, varētu pilnīgi visi cilvēki uz pasaules dzīvot šādi, kā jūs esat izvēlējušies?
Reinis: Varēt noteikti var. Es gan negribu uzreiz teikt, ka tā vajadzētu, bet tīri, ja jautājums ir par to, vai varētu. Noteikti, ka varētu. Jā.
Kārlis: Tev. Un kā Tev liekas?
Dana: Jā, man ar liekas, ka varētu, bet vai gribētu cilvēki. Jo daudzi…
Reinis: Un arī vai vajadzētu. Man, piemēram, arī ļoti patiktos, ja būtu tādi cilvēki, kas labprāt un harmoniski saskaņā ar savu, nu, aicinājumu veidotu kaut kādas futūristiskas pilsētas, kur tur būtu, teiksim, draudzīgas kopības vietas, kur tur visi, vot, sanāk, un it sevišķi, varbūt, kas ir jaunāki, bez savām nodibinātajām ģimenēm, sanāk, viņi tur ņemas, darās un varbūt, teiksim, viņu ģimenes, vai kaut kādas tur, izkristalizējas viņiem tur konkrēts dzīves aicinājums, un tad viņi tur pārceļas uz kaut kādu tur vietu nostāk no tās pilsētas, bet tādi kā pilsētveidīgie centri jeb kultūras centri, noteikti, man liekas, ka viņi nekad neiznīks un viņi saglabāsies. Mēs šeit esam tā kā atgājuši mazliet nost no tā visa, bet nevis tāpēc, ka tas, defakto, liktos kaut kas – nu tā.
Kārlis: Vai ne. Ir pat tāda profesija – sabiedrības dizaineri. Kas veido pilsētas. Viņi domā futūristiskas idejas – kā sabiedrībai dzīvot, kā veidot drošu vidi un tā tālāk. Tā ka ir tāds termins.
– Bet veikalos jūs taču iepērkaties?
Reinis: Jā.
Kārlis: Kas ir jūsu mīļākais veikals?
Reinis: Mans?
Kārlis: Jā.
Reinis: Steel zāģmateriālu veikals. Bez konkurences. Es tur vienmēr ar entuziasmu soļoju iekšā.
Kārlis: Un sievai?
Reinis: Dana. Kāds Tavs mīļākais veikals?
Dana: Nezinu. Nav tāda. Ā. Man patīk, zini kas. Man patīk iepirkties Madara.lv.
Kārlis: Steel un Madara. Baigi labās izvēles.
Dana: Vīrs man uz vārda dienu uzdāvināja anti-age krēmu. Es izlūdzos.
Reinis: Nevis es uzdāvināju, bet Tu izlūdzies.
Dana: Es jau pasūtīju, un tad viņam atlika tik samaksāt.
– Kā ir jums. Pietrūkst kaut kāda… Jūs esat dzīvojuši iepriekš citur, kur ir centrālapkure, varbūtās un tādas nodrošinātas kaut kādas… Jums pietrūkst tas komforts, kas ir bijis, ko sniedz daudzīvokļu mājas vai citas mūsdienu tehnoloģijas, kuras eksistē… Nu labi, tas varbūt nav tā korekti jautāts. Fuu. Pietrūkst, piemēram, kaut kāds komforts kas ir daudzīvokļu mājās?
Reinis: Mhm.
Kārlis: Ko varbūt gribētu vēl ielikt sevis radītajā vidē.
Reinis: No tādām sadzīviskām lietām vai vispār?
Kārlis: Vispār. Kas ienāk prātā. Ir vai nav?
Reinis: mmm. Tikai un vienīgi, man liekas, man personīgi, tikai un vienīgi kaut kāda sabiedrība. Tikai un vienīgi tāda tikšanās ar cilvēkiem, ko gan es nevaru teikt, ka viņa man bija pietiekošā daudzumā. Īstenībā nē. Ja salīdzina šo brīdi, kur mēs esam tagad, un kur mēs bijām pirms tam – dzīvoklī un pilsētas centrā, tad tur tā nebija vairāk. Tā kā. Baigi jādomā, lai kaut ko izdomātu, kas man pietrūkst, patiešām.
Kārlis: Tad jau laikam ir diezgan gana pietiekoši, ja grūti izdomāt.
Reinis: Jā. Nu ir jāiespringst.
– Kā ir tā socializēšanās? Nu cilvēks ir tāda sociāla būtne, gribas padalīties ar citu. Kā Tu risini to jautājumu? Es saprotu, ka Tev ir kaimiņš Igors, ja?
Reinis: Jā. Jā. Ir kaimiņš Igors. Foršs kaimiņš. Nu man jāatzīst, ka vislielākā socializācija man notiek ar sevi, jo es esmu sapratis, ka man vispirms ir jāiemācās ar sevi runāt, un tad, kad es iemācos ar sevi runāt, tad ir visforšāk runāt ar visiem citiem. Amm. Tad nākamais ir ar Danu un bērnu. Tas ir īstenībā atkal ļoti liels lauks, kur tu izkop to komunikāciju un, kā saka, tur ir ļoti tālu līdz maksimumam, lai izspiestu, pat ne izspiestu, tieši otrādi, atļautu komunikācijai notikt foršai. Un pēc tam atkal sadrumstalojas, kad ir interesanti runāties ar cilvēkiem, kas ir attālāki, vai mazāk pazīstami, un un, jā, ar ko mēs sākām. Tā kā tagad, piemēram, mēs runājamies, šāda veida sarunas, tas ir, ļoti viņas ir tādas kvalitatīvas, gribas teikt. Viņas iedod tādu… un pēc tam ir, ko domāt nedēļu. Un tas, nu… es varu nedēļu sēdēt internetā vai nedēļu kaut ko citu, bet es varu arī nedēļu atsaukties uz šo sarunu, uz šo dienu, un, un būs baigais atkal… tur es atkal runāšu ar sevi, par šo sarunu, par šo dienu. Tas ir tas, kas man visvairāk pietrūkst. Tur gan… jā.
Kārlis: Tas ir tas, kas visvairāk pietrūkst. Kā Tev liekas, kā Tavai meitai, viņai ir draudzenes, vai viņai arī pietrūkst tā socializēšanās vai nepietrūkst?
Reinis: Es domāju… man ir grūti atbildēt viņas vietā. Nav, man liekas, nekādu problēmu. Viņai ļoti patīk bērni, un tapēc mums noteikti būs otrais bērniņš, jo vienam pašam augt šādā vidē noteikti nav veselīgi, jo starp mums un viņu ir pārāk liela starpība, lai mēs varētu, teiksim, piepildīt, un droši vien, ka viņai ir vajadzīga viena vai otra viņas vecuma kompānija, un tapēc viņai noteikti būs brālītis vai māsiņa. Tas būs tas mūsu, nu, teiksim, labākais, ko mēs varam iedot. Pēc tam viņa, protams, ies skolā. Līdz skolas vecumam viņas socializācija būs tādā ļoti brīvā režīmā, bez regulāra, teiksim bērnudārza apmeklējuma, kas būtu kopumā ļoti forši, ka viņa varētu iet uz to bērnudārzu, bet, ņemot vērā reālos apstākļus un mūsu izvērtējumu situācijai, kāds tas ir, – kas notiek, kad bērns aiziet uz bērnudārzu, tad mēs izvēlamies atturēties. Kā saka, izvēlamies mazāko no ļaunumiem un labāk sagatavosim viņu skolai.
Kārlis: Vai ne. Forši. Forši.
– Ceļojat arī?
Reinis: Ceļojam jā. Kad mēs dzīvojām Dānijā, mēs ceļojām divas līdz trīs reizes gadā uz ārzemēm no Dānijas un, kad mēs atbraucām uz Latviju, mēs dzīvojām tikai šeit. Esam pa šo laiku bijuši tikai vienā ārzemju ceļojumā. Nē. Trijos vai četros, no kuriem trīs reizes uz Zviedriju un vienreiz uz Franciju. Un tad vēl mēs braukājam pa Latviju. Mums ļoti patīk ceļot. Tas ir arī kaut kā tā, kā ļoti labi ir dziedāšana, tikai mazliet dārgāka un ne tik pieejama, bet arī meditācija.
Kārlis: Tikai ierobežojošāka.
Reinis: Jā.
Kārlis: Mēs ar draugiem arī pēdējā laikā katru gadu, pēdējos divus, vismaz, arī ceļojam pa Latviju. Izvēlamies kaut kādas vietas, bišķiņ varbūt Igaunijā iebraucam, bišķiņ Lietuvā, bet tā principā apgūstam…
Reinis: Reģionu.
Kārlis: Jā. Latviju, no jauna.
– Kā ir pilsētā ar cilvēkiem, piemēram Kuldīgā, ir kaut kāda atpazīstamība, vai nezinu… Kā uz jums skatās, kā iepriekš, vai skatās jau savādāk cilvēki? Mazpilsētā.
Reinis: Jā. Nu Kuldīga ir tuvākā pilsēta. Zini kā, mēs šajā visā tomēr esam jauniņie, mums ir ļoti grūti pateikt vai… mums nav tāds, teiksim, savā dzimtajā rajončikā iziet un mēs redzētu kādu, ko es neesmu saticis kādu laiku, un droši vien viņš pienāktu – «Eu, Reini, traks esi palicis, vai? Pastāsti vairāk, ko tu tur dari» – bet par cik Kuldīgā un citās tuvākajās pilsētās vai pagastos nav man šīs, seno paziņu bāzes, tad man ir grūti novērtēt to atpazīstamību. Un iespējams, es domāju būs vairāk tādi cilvēki, ja es viņiem pieietu klāt un teiktu – «nu mēs esam tie, kas bija tajā rakstā un tajā raidījumā». «Ā, paga, jā, jā…». Droši vien, ka tā būtu un atpazītu. Bet par cik viņi mūs personīgi nepazīst un droši vien, ka nav tā, ka pa ielu iet un kāds ierauga – «Eu šitais ir no tā…». Daži ir noteikti, bet ne daudzi. Mēs to jebkurā gadījumā tā neizjūtam, kaut gan Steel veikalā man teica, ka jā, mēs Tevi redzējām un ka bija laba reklāma zāģim.
Kārlis: Man liekas, ka Steelam ļoti laba reklāma.
– Kā jūs tagad skatāties uz tiem cilvēkiem, tas nav korekti tā – «tiem cilvēkiem»… Nu kā jūs skatāties. Jūs aizbraucat uz Kuldīgu, un tur ir cilvēki, jūs iepērkaties lielveikalā, kā jūs uz viņiem skatāties. Savādāk vai tāpatās?
Reinis: Fuuu… Tāpatās kā agrāk?
Kārlis: Jā.
Reinis: Nu noteikti savādāk. Un es gribu teikt, ka tikai un vienīgi labāk, jo es jau taču no Latvijas aizbraucu dēļ cilvēkiem, man sāka riebties latvieši un arī krievi un visi, kas te dzīvo, man likās, ka viņi ir dumji un nesaprot… un tad es aizbraucu projām uz Dāniju un sapratu, ka ne jau latviešos bija problēma, bet manī bija problēma… un atgriezos jau tāds izprotošāks, gudrāks, varētu teikt. Ja arī tie paši cilvēki bija tur apkārt, darīja tās pašas lietas, tad es viņus sapratu labāk. Un ar katru dienu, arī tagad, ko mēs te dzīvojam, jo īpaši šeit, šis periods Latvijā, – es ļoti intensīvi viņus saprotu labāk un, kas attiecas uz tādiem sabiedrības negatīvajiem jautājumiem, tur kaut kāda spriedze, kaut kādi konflikti, tad tur manī rosinās vairāk nevis naids un agresija pret to visu, bet vairāk līdzjūtība un tā kā vēlme kaut ko tur, varbūt, nezinu, uzliet bišķīņ ūdeni uz tām oglēm vai kaut kā, ar savu piemēru, cik es varu.
Kārlis: Izprotošāk.
Reinis: Jā. Caur to līdzjūtību, jo es, pirmkārt, sevi redzu daudz kur no malas, kā es varbūt esmu kādreiz darījis. Un nav vairs tādu dusmu. Tas ir tas, kā es to sabiedrību vairāk redzu. Protams, ka viņi ir savādāki. Mēs visi esam savādāki. Tu esi pilnīgi unikāls no manis. Un es nekādā veidā nesāku vērtēt, ka mēs esam tur pārāki vai īpašāki. Tur absolūti pilnīgs kategorisks – nē. Es sevi neuztveru kā… savādāku, ka kaut kādā nišā vai jomā dziļāk izpētījušu, bet vienkārši savādāk, unikālu savā izpratnē.
Kārlis: Ka katrs ir unikāls.
Reinis: Jā. Viens smilšugraudiņš ir apaļš, cits ir kantains, un es sāku vairāk redzēt savu formu, sāku vairāk atpazīt citu cilvēku formas. Tā.
– Kā Tu tagad jūties, kā, nu kā… kuldīdzinieks, kā latvietis, kā kosmopolīts vai kā Reinis. Kāda tagad Tev ir tā sajūta. Ja Tu pirms tam tā kā nejuties šeit piederīgs un pēc tam saprati, ka tā nav šejieniešu problēma, bet bija Tava problēma. Kā Tu tagad tā….
Reinis: Īstenībā es tagad sajūtu sevī to latvieša, kaut kādu dvēseli, pat ne latviešu, gribētos teikt, bet Latvijas. Jo, nu… pat šī vieta, kur es esmu dzimis un dzīvojis sava mūža lielāko daļu. Es varētu teikt, ka es viņai tā kā piederos. Tam ir noteikti zināms iemesls, kapēc es izvēlējos šeit piedzimt. Un… Ā, man patīk sev tā vismaz stāstīt, ka mans laimes potenciāls, vislielākas, viennozīmīgi, ir šeit – Latvijā. Es varu sasniegt kaut kādu laimi viskaut kur droši vien, bet potenciāls, vislielākais, noteikti ir šeit, man. Līdz ar to, manuprāt, jautājums tiek atbildēts, ka es esmu, gribu vai negribu, šejienietis.
Kārlis: Tu jūties kā šejienietis.
Reinis: Jā, pat ne ar vienu pilsētu tā…
– Kāda ir jūsu mīļākā krāsa?
Reinis: Man droši vien kaut kāda zila vai dzeltena. Es nezinu.
Kārlis: Kāda Tev ir mīļākā krāsa?
Dana: Man ļoti patīk zila un violeta.
Kārlis: Zila un violeta.
Dana: Mhm.
Kārlis: Baigi forši. Baigi labās krāsas.
– Vienā no diskusijām, kurā padalījos ar rakstu par Jums, feisbukā bija veselības skolotāja komentārs, par to, ka Tev esot acīmredzami maisiņi zem acīm. Tas esot nogrumus un tā. Tagad gan es tos neredzu. Kāds ir Tavs viedoklis par to.
Reinis: Es, protams, nezinu, kā es izskatos no malas vai man kaut kādi maisiņi ir vai nav, bet es neesmu slimojis, tuliņ jāsāk skaitīt, vismaz četrus gadus, vispār neesmu slimojis. Šo četru gadu laikā man varbūt ir bijušas, teiksim atsevišķas, ka divas dienas, teiksim, bišķi pasāp kakls, to es esmu visu izārstējis ar kaut kādām tējiņām, meditāciju. Četrus gadus tātad vispār neko, medikamentus neesmu lietojis nekādus jau vismaz piecus gadus. Jūtos labi, es fiziski strādāju visu laiku, un miegs ir fantastisks. Visādā ziņā sūdzību nav. Es domāju, katrs latvietis, lai viņam dod tādu veselību kā mums, ja mēs būtu tik veseli kā es, tad droši vien Latvijā vajadzētu vienu mazu slimnīcu un kioska lieluma aptieku.
Kārlis: Manuprāt, aptieka jau ir visur apkārt dabā.
Reinis: Jā, starp citu. Jāpiemin par to dzīvošanos šeit. Es pieļauju, ka cilvēkiem ir kaut kādi jautājumi arī par to, kā ar mazu bērnu un sievieti, kas to bērnu baro un… vienvārdsakot, māti. Kā mēs te visi varam pavilkt.
Mātei un bērnam ir pieejama otra dzīvesvieta – dzīvoklis ar visām ērtībām. To viņas arī izmanto, kamēr lielā māja nav gatava uzņemt savus iemītniekus.
Mazais ar mammu ir tā fiftij fiftij pie manis un jebkuros apstākļos, kad kaut kāds diskomforts, viņiem ir pieejams dzīvoklis, un tāds patstāvīgs iedzīvotājs šeit es esmu viens, un, kamēr nav tā lielā māja gatava, visas pārējās, tas plašums un atstrādāts, nu, piemēram, vannas istaba un tādas lietas, tad bērnam ar mammu, protams, ir vēl cita vieta, kur dzīvoties.
– Pēdējais jautājums, principā. Vai jūs esat laimīgi?
Reinis: Viennozīmīgi.
Kārlis: Un Tu?
Dana: Jā ļoti.
Kārlis: Un meita, varētu būt laimīga?
Dana: Emma, Tu esi laimīga? Es domāju, ka jā, viņa ir laimīga.
Reinis: Gribi, es Tev pastāstīšu savu laimes definīciju?
Kārlis: Pastāsti.
Reinis: Man patīk visu definīcijās.
Kārlis: Man arī patīk definīcijas.
Reinis: Laime tā ir sajūta, ka tu esi īstajā vietā, īstajā laikā un dari īsto lietu. Un, ja Tev ir tā sajūta, tad es, savā izpratnē, esmu laimīgs. Es noteikti esmu īstajā vietā. Laiks ir mūžīgs, vai nav mūžīgs, tapēc es esmu visu laiku īstajā laikā un ļoti bieži es daru arī īsto lietu. Ir dienas, kad es tā kā nedaru to īsto lietu, un tad es neesmu tik laimīgs. Bet tās dienas nav tik daudz, lai es teiktu, ka es esmu nelaimīgs. Noteikti krietnā pārsvarā ir tās dienas, kad es daru to īsto lietu un sajūtās esmu īstajā laikā, īstajā vietā un līdz ar to arī jūtos ļoti laimīgs.
Es personīgi jutos laimīgs kvadrātā, apciemojot Rusku ģimeni. Vakarā bija arī skaists debesu kupols, pilns piepildīts ar gaišām gaismiņām jeb zvaigznēm. Nākamajā dienā biju aizbraucis uz saviem laukiem turpināt mājas renovēšanu. Tur es ļoti novērtēju, cik ļoti «moderna» māja, 100 m2, kurai atslēgts pilsētas ūdens, ir trakāka ērtai dzīvošanai kā mazā māja Debesīs. 100 m2 tā arī 8 stundu laikā izdevās piesildīt tikai līdz kādiem 14 grādiem, izmantojot elektriskos sildītājus un vienu sildmūrīti. Biju ar bērniem. Tikmēr «mazo» māju var piesildīt acumirklī. Tagad man savos laukos arī gribas šādu mazo māju – tā būs pirts! :)
Liels paldies Rusku ģimenei par kaifīgo uzņemšanu. Lai top jums kārtīga māja ar kārtīgiem saimniekiem! Uz tikšanos.
