Nesaprotu radikālo veģetārismu un vegānismu II daļa. Centrāla nervusistēma un smadzenes.

774

Daži jau būs iepazinušies ar pirmo daļu, par to, kapēc es nesaprotu radikālos uzskatus kādi mēdz ganīties starp veģetāriešiem un vegāniem. Jāatzīst – viņiem ir vēl palikusi viena spēcīga trumpa. Turpinam šahu .

«Augi nejūt sāpes». Augiem nav smadzenes un centrālās nervu sistēmas, kas liktu izjust augiem fiziskas mokas, kad tie tiek sabradāti, noplūkti, sagremoti vai atvienoti no ūdens. Piekrītu. Vienlaicīgi domāju, ka daudzi piekritīs, ka Daba, Dievs, Sprādziens, Evolūcija vai kas nu kuram tīkamāks stāsts par to, kā Viss radies un attīstījies – ir vienots un loģisks. Attiecīgi jautājums – kapēc augiem nav smadzenes un centrālās nervusistēmas, kamēr skrienošajai pārtikai ir?

Autora piezīme – ja mani kāds grib apēst, tad es esmu pārtika.

 

Domāju, ka daudziem nav noslēpums, ka smadzenes un centrālā nervusistēma ir domāta, lai
1) navigētu savu ķermeni
2) spētu reaģēt uz apkārtni, lai pasargātu savu ķermeni ienavigējot to vietās, kas var izraisīt ķermeņa bojājumus

Gan Bībelē, gan Zinātnē tiek apskatīts tas, ka augi un dzīvnieki bija pirms cilvēka. Domāju, ka tur diži strīdi nav. Evolūcija tieši norāda uz to – ka augi un kukaiņi ir prototips sarežģītākām un lielākām dzīvības formām. Uzskatu, ka šāds apglavojums nav konflilktā arī ar citiem pasaules uzbūves uzskatiem. Lai kaut, kas rastos – ir jābūt iemeslam. To atzīst arī darvinisms. Tā pat ir jābūt iemeslam, kapēc kādam ir smadzenes un centrālā nervusistēma un kādam nav. Ne tikai cilvēkam, jēram, ūdrim ir smadzenes un attiecīgi pieinstalētā nervu sistēma, bet arī kukaiņiem un insektiem – mušām un odiem. Viņi jūt fiziskas sāpes, kad to ķermeņi gūst traumas. Jā, arī tad, kad es un Tu tos nosit vai ievaino ar pletni cenšoties tos izkliedēt no savas telts vai mājas. Pieņemu, ka šeit grēcīgi ir visi, pat vismiermīlīgākie budisti un Džons Lenons, kas apzināti vai neapzināti staigājot pa pļavu ir licis mocīties kādam kukainim, kurš ticis sakropļots uz mūžu vai agonijā mocījies 12 sekundes, kad savu papēdi uzmina tam. Tapēc – kur ir robeža, ko drīkst un ko nedrīkst nogalināt? Atstāsim to kādiem depresīvajiem filozofiem, ko pārdomāt.

Tikmēr. Punkts 2). Evolūcija, Daba, Dievs, Mērfijs vai Dižais arhitekts ir paredzējis ar nolūku izjust fiziskas sāpes mūsu ķermenim, lai spētu izvairīties no apdedzināšanās riskiem, noslīkšanas riskiem, nosalšanas riskiem, sagriešanās riskiem utt., kas ir liels drauds mūsu ķermeņa pastāvēšanai, tieši tāpēc – ka mēs spējam to navigēt un mainīt tā atrašanās vietu, kamēr daudzi nekustīgās dzīvības formas to nespēj. Pasargāt sevi, liek darīt gan mani instinkti, gan dzīvnieka instinkti, gan auga instinkti – mūs atšķir tikai mums dotās iespējas, kā to varam darīt.

Nedaudz atkāpei. Pafantazēsim. «Iedomāsimies kā sprādziens vai kāds cits apzināti ir veidojis šo visu – kā būtu, ja būtu kaut kas spožs uz melnā fon’a. Kā būtu, ja tie spožumi būtu izkliedēti pa visu mums doto būvlaukumu (Visumu). Kā būtu, ja tie nebūtu konstanti, bet mainītos, tie sadektu un dalītos uzsprāgstot? Kā būtu ja būtu ne tikai spoži apaļi bumbuļi, bet arī citi bumbuļi, lai būtu jēgas no spīdīgajiem bumbuļiem? Lai tie bumbuļi arī izveidojas uzsprāgstot zvaigznei un turpina griezties ap to, kamēr tā sprāgst. Lieliski! Paiet daži gadi un kļūst garlaicīgi. Bet kā būtu, ja uz vieniem no šiem bumbuļiem būtu, kāds, kas par to visu brīnītos un reaģētu. Kāds, kas attīstītos daudz ātrāk, kā zvaigznes uzprāgst? Tās sprāgst ellišķīgi ilgi. Lieliski! Paiet gadi un kļūst garlaicīgi uz to skatoties. Un kā būtu, ja tie spētu pārvietoties?» Aptuveni tā es iztēlojos to, kā ir veidojies Visums. Protams – neieslīgstot dziļi detaļās paturpinot domu par zvaigžņu putekļiem. Un šī doma, man vēljoprojām nelīmējas kopā ar to – kapēc ir atsevišķi radikāli uzskati, starp dažiem veģetāriešiem un vegāniem, kas vēršas pret tiem, kas izvēlas plašāku ēdienkarti. Bet turpinam ar iesākto –

Iedomājieties – meža ugunsgrēks vai sals, ko noteikti Daba ir paredzējusi, kā potenciālu iespēju piedzīvot dzīvības formām. Jā – tajos iet bojā arī kustīgās dzīvības formas, bet tām ir iespēja reaģēt uz šiem procesiem un glābt savu pakaļu, kamēr nekustīgajam būtu jāmokās, nekur nespējot aizmukt! Un vienlaicīgi – nekustīgā dzīvības forma spēj reaģēt un savādāk just temperatūru un tās svārstības. Pavasaris ir lielisks, laiks kad to novērot. Piemēram – Kļavu sulas – tās tecēs konkrētā temperatūrā. Tai skaitā arī puķes vērsies vaļā tikai saulainā laikā. Koki sulu nesāk dzīt -23 grādos! Tapēc nejauciet – viņi neizjūt tādas fiziskas sajūtas, kā mēs -23 grādos, bet tie apzinās apkārtnes temperatūru!

Vai būtu lieliski, ja cilvēkam nebūtu centrālā nervu sistēma un smadzenes nesaņemtu impulsus par apkārtni neizjūtot fiziskas sāpes, kā koki? Nāk prātā Doktora Hausa sērija, kurā meitenei bija šī slimība – Congenital Insensitivity to Pain with Anhidrosis (pameklējiet netā, kādas sekas rada šī ģenētiskā iedzimtība). Vēl arī nāk prāta filma – Intouchables. Tas būtu lieliski, līdz vienam brīdim. Tieši viņi ir lielisks piemērs, kapēc kustoņu fiziskajiem ķermeņiem ir vajadzīgas fiziskās sāpes un ka tām ir būtiska nozīme un loma, lai eksistētu šīs pasaules uzbūves sistēmā. Tas man liek turpināt domāt un uzskatīt to, ka es un augs turpinu ne ar ko neatšķirties savā būtībā – abi esam uzturs un uzturā lietojami. Abi apzinās sevi un veido to pēc iespējas labāku atkarībā no vides kur nonācis. Abi spēj sevi vairot. Abu sākums ir vienāds, tā pat kā beigas ir vienādas. Abu ķermeņi degradējas pēc miršanas. Un abiem piemīt šī pasaules lielākā mistērija «Dzīvība». Un tas man liek turpināt domāt, ka vegāns vai veģetārietis, kas sauc cilvēkus, kas lieto uzturā gaļu (tai skaitā bioloģisku vai medījumu), par cietsirdīgiem pakaļām, liekuļo.

Otrs. Tāds melnais. Ja tomēr uzskati, ka visus, kas neizjūt sāpes (izņemot mazos, neredzamos insektus), drīkst likvidēt un patērēt uzturā, tad tie, kas paralizēti – varam ēst nost.

 

Kas tad ir tas būtiskais, kas mani atšķir no kāposta, saucot mani par cilvēku, bet kāpostu par pārtiku? Manuprāt viena vienīga atbilde – uzskati, kas navigē mūsu prātu, emocijas un rīcības liekot kādu dēvēt par pārtiku un kādu nē. Un šos uzskatus pārvaldam mēs paši. Tos varam mainīt, atienstalēt, ieinstalēt un pārinstalēt. Taču radikāli uzskati vienmēr liedz ignorēt citu uzskatus, būtiski ierobežojot sevi. Lai slēptu šīs bailes no citiem uzskatiem, ir jāveido radikāli uzskati, kas dod tiesības citus iznīcināt. Primitīva psiholoģija (dvēseļu stāvokļu uzbūve).

Lai Tu būtu dzīvs un tavs ķermenis funkcionāls – ir jāpatērē cita dzīvība, lai cik skaudri vai cietsirdīgi tas izklausītos. Citādi tu varētu pārtikt no kvarca un akmeņiem. Bet tas nenozīmē, ka cietsirdīgi ir jāizturas pret citām dzīvībām! Tas nenozīmē, ka pret pārtiku jāizturas bezrūpīgi. Lūdzu nejauciet to.

Tāpēc – esiet stipri, esiet gudri, tad būsiet veseli un laimīgi! Iespējams :)

P.S. Ja Tu teiksi, ka es atbalstu dzīvnieku slepkavošanu, tad es teikšu – beidz slepkavot kukaiņus un puķītes un liekulīgi izmantot vārdu «slepkava».

LEAVE A REPLY