Iveta Medene un Elīna Medene
METENIS – jauns saimnieciskā gada sākums, kad īstais brīdis saplānot turpmāko gadu, izvizināties ar ragavām no kalna, maskoties un priecāties par pavasara drīzu atnākšanu!
Meteņa svinēšanas laiks
Meteni svin Starp ziemas saulgriežiem un pavasara ekvinokciju. Šī svētku diena ievada pavasara pašu sākumu un reizē arī jaunu gadu. Folkloras pētnieku un praktizētāju vidū ļoti atšķiras viedokļi, kad būtu jāsvin Metenis. Vieni stingri turas pie kristīgā kalendāra noteiktajiem datumiem, citi pēc Saules vai Mēness kalendāra. Mūsdienu kalendārā tie ierakstīti februāra sākumā jeb septītās nedēļas otrdienā pirms Lieldienām, taču arvien vairāk folkloristu piedāvā tos svinēt otrajā jaunajā mēnesī pēc ziemas saulgriežiem, kā to dara daudzas senās kultūras pasaulē jau gadu simtiem. Piemēram, ķīnieši šajā laikā atzīmē Jauno gadu, Brazīlijā ir karnevālu kulminācija, krieviem Masļeņica. Arī mūsu senčiem Meteņdiena iezīmē jaunā saimnieciskā gada sākumu. Iespējams, Metenis kalpojis par atskaites punktu Saules un Mēness kalendāra saskaņošanai, kad katru trešo gadu viens lieks trīspadsmitais mēnesis ir jāpieliek klāt. Dzīve rit pēc Saules, bet lopus, dārzeņus un labību audzē pēc Mēness rita. Ja kārtīgi padomā, tad skaitīt gadalaikus un pieņemt par gada sākumu tieši pavasari, šķiet dabiski un loģiski, jo daba drīz modīsies, sāksies viss no jauna un arī cilvēkiem parādās jauni spēki un enerģija. Šis ir brīdis, kad jāpārdomā izdarītais un jānoliek jauni mērķi nākošajam gadam. Tieši ar šo plānošanu, iespējams, saistās Meteņa nosaukums: „meti” – griešanās vieta, mērs, laika grieži, gads, pagrieziena vieta, robeža, plānotie pieturas punkti. Līdz ar to šajā mirklī ir it kā „jāuzmet” šie meti – jāpadomā par nākotnes plāniem un jāveic tādas darbības, lai tie arī izdotos un viss veiktos.
Jo tālāk ciemos, jo garāki lini
Dziesmās nereti dzirdams, ka Metenis nāk pār kalnu, bet jāatzīmē, ka tas nav dievība, bet konkrēta laika posma personificejums, arī atnākošā pavasara gaisma. Laimīgi tie, kuriem tuvumā kalns, jo pats galvenais Meteņa notikums ir vizināšanās ar ragavām vai jebko citu, kas slīd. Simboliski tas apzīmē laišanos jaunā dzīvē, jaunā sākumā, turklāt ar uzrāvienu un prieku. Jo tālāk no kalna nobrauks, jo garāki lini augs jeb pašam labāka veselība un viss izdosies veiksmīgāk. Vizinās visi, ne tikai bērni, tāpat kā Lieldienās šūpojas visi. Dažviet arī savlaicīgi nolēja kalnu ar ūdeni, lai vizināšanās labāka un tālāka. Braucot no kalna lejā, skaļi jāsauc vai jākliedz vēlējumi, tādējādi apliecinot dzirkstošo dzīvi un atbrīvojot vietu jaunam sparam.
Vēl Metenī noteikti jābrauc ciemos. Īstais brīdis, lai apciemotu sen neredzētus radus, draugus, paziņas un iekustinātu enerģijas, nodibinātu jaunus sakarus un draudzības.
Šo dienu vēl sauc par Miesmeti, Pīrāgienu, Vastlāvi, Aizgavēņi vai Budēļu vakaru, un tā ir pēdējā diena, kad iet ķekatās jeb budēļos. Ja veļu laikā masku gājieni ir klusi un mierīgi, dominē velēnu vecīšu un antorpomorfas maskas, ziemassvētku laikos maskojās jau skaļāk un trokšņaināk ar dzīvnieku un robežmaskām (nāve, mironis), tad Meteņos visaktuālākās ir maskas ar auglības atribūtiku un lielumlielu trokšņošanu. Meteņa maskas sauc par spiekstiņiem, skutelniekiem, suselniekiem. Budēļi apvelk kažoku uz otru pusi, mici arī, piekar zvaniņus, rokās skaņu rīki un rīkste, jostasvietā piekārts burkāns, kas iesiets starp diviem sīpoliem, acīmredzami simbolizējot auglību, veselību un pasteidzinot pavasara atnākšanu. Slotiņa vai rīkste domāta mājas iedzīvotāju maigai iepēršanai, ja līdz Meteņdienai nav izdarīts kāds no ziemas darbiem. Vīrieši mēdz vilkt sieviešu drēbes, bet sievietes – vīriešu. Darinot trokšņu un skaņu rīkus, var likt talkā iztēli – katli, vāki, veļas dēlis, klabatas, svilpītes, bundžas, dažādas žvadzināmas lietas ar piekārtiem zvaniņiem, pogām, metāla gabaliņiem. Budēļi lēkā un danco, simboliski mijiedarbojoties ar zemi, ienesot jautrību ikvienā mājā, kuru apciemo, un padzen ļaunumu, iztīra pa ziemu sastāvējušos gaisu un enerģijas.
Meteņmīziens
Veci ļaudis atceras, ka bērnībā no visiem gadskārtu svētkiem visvairāk gaidījuši tieši Meteni – ne tikai tāpēc, ka ir beidzot no kalna braukšanā piedalās arī pieaugušie, bet izjokošanas un dāvanu dēļ. Dažviet Meteni mēdz saukt par Bērnu dienu, jo tieši viņiem un saimniecei tiek pievērsta visa uzmanība. Kādēļ? Metenis kā pavasara un visa jaunā sākšanas svētki ievada mūžu, saimniece ir pirmradītājas simbols, bet bērni – augļi un nākotne. Saimniecei Metenī ir jādejo īpaša sava deja, kas veicinātu auglību, veselību, ražu, izdošanos un veiksmi. Savukārt bērnus izjoko dažādi, piemēram, viena no jautrākajām tradīcijām ir Meteņa dzīšana. Pieaugušie iedod bērniem maisu un sauc uz riju meklēt rokā jeb dzīt Meteni. Kad bērni ieskrējuši iekšā, viņiem no rijaugšas met saldumus, „zelta” pogas vai pīrāgus maisā, kā arī beigās uzbrickā sniegu vai ūdeni virsū, lai auglīgi, veseli un vasarā nekostu odi. Bērni spiedzot bēg uz visām pusēm, tomēr šim savdabīgam „Meteņa mīzienam” ļaujas. Zelta pogas un pīrāgi simbolizē sauli, saules gaismas atnākšanu, bet ūdens auglību. Vēl kāda ļoti interesanta paraža, kas īpaši bērnus sajūsmina, ir viņu mešana auduma maisos pāri sētai lielā, mīkstā sniega kupenā, lai veseli un agri celtos. Tā ir arī simboliska gaismas un tumsas robežu pārkāpšana, iezīmējot pavasara atnākšanu. Noteikti jāveļ sniega bumbas un kamoli, lai viss apaļi un gludi sokas. Meteņa dziesmās daudz runāts par gariem liniem (piemēram, braucot no kalna, jālielās, kuram būs garāki lini), tas jāsaprot kā izdevies rezultāts. Šajā dienā arī jāķemmē mati vai pat tie jāgriež, tad tie gari augs (tas sakrīt ar teoriju par Meteņa svinēšanu jaunā mēnesī – arī mati jāgriež jaunā/augošā mēnesī), jo te darbojas analoģija – gari mati – gari lini. Toties Metenī nedrīkst neko mājās ievest, bet gan tikai iztīrīt, iznest.
Mistiskais Metenis – miesmetis
Pievēršoties galda tēmai, skaidrs ir tikai tas, ka Metenī daudz un bagātīgi jāēd.
Kauj cūku, ēd cūkas smeceri, cūkas ausi, cep miežu un kaņepju plāceņus un slokātni (lielu apaļu plāceni ar gaļas vai dārzeņu pildījumu vidū), gatavo zīdeni un pīrāgus, vāra pupas un zirņus. Galdu klāj ar baltu galdautu, rotā ar zaļām mētrām vai sūnām, kas nu vēl zaļš mežā atrodams. Cūkas auss un šņukurs ir modrības simbols, tāpēc tie kalpo drīzāk kā atgādinājums – ir sācies jauns laiks, būsim modri un aktīvi. Par to, kā ir ar ēšanu pēc Meteņa dienas, domas dalās. Kristieši uzsāk lielo gavēni, bet kā ir bijis senajiem baltiem, grūti spriest.
Meteni vēl mēdz saukt par miesmeti, kas, iespējams, varētu apzīmēt „miesas” jeb gaļas atmešanu. Šajā laika pasaulē ir karnevāli (carnival), un šis vārds ir senas izcelsmes un viens no variantiem ir „gaļas atmešana”. Mūsdienās mēs gan karnevālus maldīgi saistām tikai ar maskām. Savukārt, ja skatās no praktiskā viedokļa, gavēņa uzsākšanas iemesls ap šo laiku mūsu senčiem, iespējams, bijis cits – gluži vienkārši ēdiena krājumi sāka iet uz beigām, tāpēc, lai izvilktu līdz pirmajiem izaugušajiem asniem, saimei bija jāsāk savilkt jostas ciešāk. Tāpēc ticējumi uzstājīgi iesaka Meteņos ēst daudz un bagātīgi, jo pēc tam tas būs tas jādara pieticīgāk.
Pēc Meteņdienas seno Pelnu dienu, ko atzīmē gan kristīgā pasaule, gan senču tradīciju kopēji, tikai to saturs un nozīme būtiski atšķiras. Kristieši to svin septītajā trešdienā pirms Lieldienām (kristīgajām), bet mūsu senči – uzreiz pēc Meteņdienas. Ja katoļu simbolikā pelnu kaisīšana ir grēku nožēlošanas zīme, tad baltiem – auglības un veselības veicināšanas rituāls. Vecākās paaudzes cilvēki vēl atceras tradīciju pie apģērba Pelnu dienā pielikt maisiņā pelnus un ar to nēsāt visu dienu. Aizsākums tam varētu būt sena paraža Pelnu dienā ielikt maisā pelnos ierušinātas vēl kvēlojošas ogles, aiznest uz noskatīto jaunās mājas būvniecības vietu un izdedzināt nelielu līdumu. Lielākā daļa seno paražu ir veiktas praktisku apsvērumu dēļ, tikai mūsdienās šie praktiskie apsvērumi aizmirsušies, paliekot tikai kā mistiski ticējumi. Ar šo dedzināšanu gan medicīniski izdezinficēja vietu, gan simboliski attīrīja, un nu māju varēja celt uz enerģētiski tīras vietas. Jaunais saimnieks no vecās tēva mājas pavarda paņēma pelnus un ieraka zemē jaunās mājas vietā topošā pavarda vietā. Pelnu dienā dibināja jaunas saimniecības un iesāka lielas lietas, arī kalpi mainījās tieši šajā dienā, nevis Jurģos, kā iegājies vēlāk. Arī jaunais pāris kopdzīvi nereti sāka pēc Meteņdienas Pelnu dienā, un aizejot paņēma līdzi maisiņā pelnus no tēva mājām.
Kāds laiks Metenī, tāds arī būs Lielajā dienā.