Man pie mājām laukos ir ābeļdārzs. Lai to veiksmīgāk apaugļotu, gribēju izmantot bites. Līdz šim par bitēm biju kaut ko redzējis filmās, multfilmās un kursos. Sapratu, ka ir jāredz arī tās dzīvē. Tāpēc devos ar ģimeni pie drauga, bišu gana un bioloģiskās biškopības saimniecības «Priežukalns» saimnieka – Andreja Brieža. Starp pieredzes gūšanu un citām izdarībām – veicām arī sarunu. Par medu, bitēm, zemapziņu, sviešanas attālumiem, Vinniju Pūku, demogrāfiju un sapņiem.
Dažādas švirkstošas skaņas un čaukstoņas un te pēkšņi jautājums –
Vai Tev garšo medus?
Andrejs: Eem, Jā. Bet nu nevar teikt. Garšo, bet nevar teikt, ka es viņu ļoti daudz ēdu. Es domāju, ka man… labi, varbūt ne tagad – Latvijā, bet, ja salīdzina ar to, cik daudz medus man nācās redzēt un izsviest Amerikā, tad noteikti var teikt, ka tajā laikā es daudz vairāk medu uzņēmu caur rokām, nevis caur gremošanas sistēmu. Man garšo medus gan caur rokām, gan caur gremošanas sistēmu. Kad man bija dredi, es medu izmantoju, lai koptu dredus.
Kārlis: Drediem.
Andrejs: Drediem, jā. Es nezinu, vai tas palīdzēja, bet man bija ko darīt.
Kārlis: Tev bija dredi?
Andrejs: Bija dredi, jā.
Kārlis: Cik gari bija?
Andrejs: Kaut kā… (rāda līdz kurienei)
Kārlis: Pāri plecam
Andrejs: Nuuu… kaut kā tā, jā. Līdz plecam. Pāri plecam. […] Jāuztanko dūmu kanna.
Vēl tāds slavens jautājums – kas Tu esi?
Andrejs: Vai… Kas es esmu?
Kārlis: Jā.
Andrejs: Cilvēks.
Kārlis: Vārdā, Uzvārdā…
Andrejs: Āāā
Kārlis: Vai, nu arī…
Andrejs: Vārdā uzvārdā – Andrejs Briedis, Jāņa dēls.
Kārlis: Jāņa dēls?
Andrejs: Jā.
Ko Tu dari?
Andrejs: Šajā brīdī es dūmu kannu. Dūmu kannā papildinu kurināmo jeb, pareizāk sakot, dūmojamo. (fu fu fu fu fu fu – tiek pūstas dūmu kannas plēšas )
Kārlis: Pildini dūmojamo.
Andrejs: Ko lūdzu?
Kārlis: (skaļāk) Pildini dūmojamo.
Andrejs: Nupat papildinājām, tagad mēs redzam, ka papildināts labi, dūmo labi. Ejam mainīt grīdiņu nākamajai saimei. Pag, mēs tai samainījām, vai ne?
Kārlis: Jā.
Andrejs: Tagad šitā būs.
Kapēc Tev garšo medus?
Andrejs: Man liekas, visiem cilvēkiem tīri ģenētiski ir kaut kā ieprogrammējies, ka garšo saldumi. Un to… to programmu diezgan nelietīgi izmanto te dažas lielas firmas. Indē bērnus ar saldumiem un ne tikai. Tā kā tas tā tīri tas medus. Medus tas ir ogļhidrāti, cukuri, ļoti labs enerģijas lādiņš. Un tas ir cilvēkam ģenētiski ieprogrammēts, ja ir medus, ja ir saldums, tad ir jāēd, jo tad tev būs spēks aizmukt vai aizskriet, vai noķert un… kaut kā tā.
[Taviem] Bērniem garšo medus?
Andrejs: Bērniem garšo, jā. Tas ir nu… tad, kad sviež medu, tad viņi vaktēja pie medus sviedes krāna.
Kārlis: Cik tālu var aizsviest medu?
Andrejs: Medu. Nu… Ar tām ierīcēm, kas man ir – tur tas sviediens, nu sanāk nu ne visai tāls. (rāda ar roku gabalu)
Kārlis: 15 centimet…
Andrejs: … tie ir līdz 15 centimetriem ar tām ierīcēm, kas man ir. Jā. Bet, nu ja izmanto citas tehnoloģijas un citas vajadzības, es domāju, ka tad šī robeža var krietni pieaugt. Tie Tev vairs tur nebūs tie 15 centimetri, kas ir manā medus sviedē.
Kā Tev liekas – Tavas bites ir apmierinātas ar Tevi kā saimnieku?
Andrejs: Es nezinu.
Kārlis: Viņas vispār domā par Tevīm?
Andrejs: Es ceru, es ceru, es ceru.
Kārlis: Tu ceri?
Andrejs: Es ceru, ka viņas ir apmierinātas, un es ē… pārsvarā esmu apmierināts ar savām bitēm.
Kārlis: Tu par viņām domā?
Andrejs: Jā. Noteikti.
Kārlis: Kur Tu domā par viņām biežāk?
Andrejs: Dzīvē
Kārlis: Po žizņi (he ha ha – gandrīz psihodēliski smiekli)
Andrejs: Nu… nezinu vai tieši tā, bet nu, es nezinu kā visbiežāk, nu… kur visbiežāk… Pie sevis!
Kārlis: Pie sevis. Ļoti labi.
Kā Tev liekas – bites sapņo?
Andrejs: sssssssssssaaaaaaa (gara ieelpa un izelpa). Varbūt. Nu katrā gadījumā es neesmu novērojis bitēm neko tādu, ko var līdzīgu novērot suņiem vai kaķiem, ka viņi… nu, miegā rausta ķepas.
Kārlis: Jā. Bet viņas dejo!
Andrejs: Nu to viņas pilnīgi noteikti nedara miegā. To viņas dara pie pilnas apziņas, apzinā… apzinoties savas rīcības sekas.
Kārlis: Bitei ir zemapziņa?
Andrejs: Nu kā nu…
Kārlis: Ja viņai ir pilna apziņa vai viņa ir…
Andrejs: Nē, nu es domāju, ka tas ir pilnīgi loģiski – ir apziņa, virsapziņa, zemapziņa, nu kreisā apziņa, labā apziņa, pēcapziņa, pirmsapziņa. Ēē…, ziņu pārraides sistēma, kas tātad ir šī te dejošana.
Kārlis: Kādas zemapziņas ziņas dod, ēē…, biete, kad viņa ir zemapziņā?
Andrejs: Ui, es domāju, ka šis lauks, ēē…, nav pētīts un mūsu, ē…, intelekta attīstības līmenis un tehniskās iespējas šo jautājumu neļaus vēl noskaidrot… es tā, nu, prognozēts… apņemtos drosmīgi prognozēt vēl kādus pārsimts gadus.
Kārlis: (smiekliņi)
Bitēm patīk šitais gads?
Andrejs: Šitais gads… nu… ja mēs šajā brīdī, kas ir 10tais, nē vakar bija 10tais, šodien ir 11tajā aprīlī skatāmies uz priekšu, kas mums šajā gadā sagaida, tad…
Kārlis: …jā.
Andrejs: es domāju, ka bitēm ļoti patiks tuvākie mēneši, līdz pat… ē, nu… teiksim tā – jūnijam. Nu kaut kā tā līdz jūnijam, varbūt jau maijam, nu kādu, nu ka viņas…. ļoti patiks līdz brīdim, kad sākšu ņemt nost medu. Un viņām varētu būt cits domu gājiens un vēlmes arī tajā brīdī, kad es darīšu kaut kādas lietas, lai neļautu viņām spietot un būtu vairāk medus.
Kārlis: Jā.
Andrejs: Tad viņām varētu, kaut kas arī nepatikt. Nu bet pēc tam, tad, kad viņas veiksmīgi būs izdzīvojušas līdz rudenim, būs veiksmīgi sagatavojušās ziemošanai, viņas sapratīs, ka tik slikti nemaz nav. Ka šitais onukliņš par viņām arī domā un rūpējas, neļauj pārlieku dažādām slimībām un arī parazītiem viņām čakarēt dzīvi, un tad es domāju, ka viņas laimīgi ies gulēt ziemot un visā visumā šis gads būs tikpat patīkams kā visi citi iepriekšējie gadi un, es ceru, arī turpmākie.
Kārlis: Jā. Tagad piebildīšu, ka ir 11. aprīlis. 2015. gads un bites jau ir smuki uzģērbušas, āā…, ziedputekšņus uz aizmugurējam kājām. Jau aktīvi vazā iekšā savā stropā.
Andrejs: Kā saka, bites acīmredzot ir sākušas nest savu nastu. Šajā gadījumā – ziedputekšņu nastu.
Kārlis: Jā. Atvaļinājums ir beidzies.
Andrejs: Atvaļinājums, jā, jeb lielā pavasara gaidīšana ir pagājusi, un nu ir bitītes aktīvi ķērušās pie darba.
Kā Tev liekas – Vinnijs Pūks, ēamm, ja viņš teica – «ja Bites būtu lācis un lācis būtu es, tad nerīkotu stropu pie pašas galotnes». Tev arī strops nav pie pašas galotnes. Tu esi to ņēmis tā kā – Vinniju Pūku izlasot, vai…?
Andrejs: Nē, tas ir tīri no praktisku apsvērumu, kā saka, ietekmē.
Kārlis: Tad Vinnijs Pūks bija ļoti praktisks lācis.
Andrejs: Nu viņš ir praktisks no lācīguma, es esmu praktisks no cilvēciskuma, jo bites tieši tā arī ir. Bites dabā reti kad dzīvo tik zemu pie zemes. Protams, var būt, ka tas koka dobums ir izveidojies tuvāk zemei. Tad viņas dzīvotu tādā koka dobumā Latvijas apstākļos, bet nu tā, tā zinātnieki ko ir pētījuši, ārpus protams bišu zemapziņas jautājumiem, par kuriem mēs jau vienojāmies, ka viņi sāks satraukties pēc pāris simt gadiem, viņi ir izpētījuši to, ka tā – dabīgā bišu priekšroka ligzdas augstumam mežainos apstākļos ir kādi…
Kārlis: Jā.
Andrejs: 6 metri no zemes. Tas nozīmē, kāds liela koka dobums, kur viņas tad ir pasargātas no pa zemi klīstošajiem, dažādiem plēsoņām, tostarp cilvēks netiek tik viegli klāt, arī lācis. Caunai varbūt arī ne tik ļoti. Un tāpēc arī, teiksim, nu kad ķer, kad ķer bišu spietus, tad to spietu ķeramos – aulīšus – iesaka pacelt, uzvilkt arī kokā. Bitēm tur labāk patīk uzturēties.
Kā Tev liekas tā zumēšana, ko bites tagad arī aktīvi zum. Tā ir viņiem tā kā dziedāšana?
Andrejs: Tās viņiem ir… šajā laikā tā viņām kalpo vairāk kā saziņa, bet tā ir arī viņiem skaņa, kas vēsta, ka apkures sistēma strādā, jo vēl nav tik silts, šodien mums ir kādi +14 grādi, un, lai jaunās bitītes augtu, tur ir jābūt ap +35 grādiem. Nu tad viņām vēljoprojām māja ir jāsilda un mājas viņi silda, darbinot spārnu muskulatūru. / Tā ko mēs ar šito darīsim. Mēs liksim te virsū kaut ko. Man vajag taisno kasti. Es aiziešu pēc…
Kārlis: Labi.
Andrejs: Labi.
Andrejs tagad ies pastaigāties pēc kastes, mēs tikmēr ierakstīsim bišu zumēšanas skaņu. Patīkamu klausīšanos bišu zumēšanā. [zumēšanu klausīties audiofailā no 10:27 līdz 12:00]
Andrejs atgriežas –
Andrejs: Aijaiaiaijai
Kārlis: Tu iesi pēc rāmīšiem?
Andrejs: Jā.
Vēl, ā, trans parotaļājas ar mātīti…
Andrejs: Es to nesauktu par rotaļāšanos. Tas ir nopietns darbs. Uzdevums, ko viņš izpilda.
Kārlis: Tad viņš nopietni strādā ar mātīti.
Andrejs: Jā.
Kārlis: Cilvēks ar to pašu dara – sugu vairošanās tas saucās.
Andrejs: Paaudžu turpināšanās, sugu vairošanās… sugas jau nekļūst vairāk, es atļaušos Tevi labot atsevišķos gadījumos.
Kārlis: Tā ir laba piebilde.
Andrejs: Suga jau ir viena un tā pati (ķiķināšana). Tā ir sugas turpināšana, ko viņas dara.
Kārlis: Sugas turpināšana.
Andrejs: Jā.
Kārlis: Labi. Un trans aiziet bojā, tāpēc, ka viņa mantība paliek mātē. Kā, kā Tev liekas – Tu, piemēram. Ja Tev pēc šīm procedūrām paliktu mantība mātē – ko Tu darītu?
Andrejs: Pirmkārt, ja mēs par šo lietu runājam, tad mēs nekādā gadījumā nedrīkstam lietot daudzskaitli, jo ja mantība paliek mātē, tad nu… nu kāda tur vēl otra reize. Tev ir viena iespēja un, un, un viss. Ja Tu to lietu gribi darīt, tad Tu viņu izdari, un ar to arī ir viss cauri. Savu uzdevumu esi izpildījis.
Ē, nu vai es, nē nu ko – tas jau ir līdzīgi kā ar dzīvi, ja Tu no visa baidies, nu tad vienkārši nedzīvo. Jo dzīve jau mums arī ir vienu reizi dota. Tas ir precīzi tas pats, tikai daudz koncentrētākā veidā.
Kārlis: Kā Tev liekas tas, tas trans, kuram ir dota tā viena dzīve kā visiem, ir laimīgs tajā brīdī?
Andrejs: Nu, es nezinu vai viņš ir laimīgs, bet man nav nekāda pamata domāt, ka viņš ir nelaimīgs.
Un kā Tavas bites. Viņas ir laimīgas? Nu, tavuprāt?
Andrejs: Nu jā, ir tas stāsts par laimīgajām vistām. Nu tad jā. Kāpēc lai nebūtu stāsts par laimīgajām bitēm. Laime tas jau tāds – subjektīvs stāvoklis, un, kas vienam nelaime, tas otram laime. Protams, ka bites varētu būt vēl laimīgākas, un es domāju, ka šeit Latvijā dzīvojot un, sevišķi manā gadījumā, tepat blakus Teiču purvam.. nu, tā ir vieta, kur bites var laimīgi dzīvot. Es arī cenšos viņām to laimi, kā saka – nečakarēt.
Kārlis: Tava zeme, laimīgā zeme bitēm.
Andrejs: Ui, gan mana zeme, gan valsts zeme – Teiču dabas rezervāts ir, ir viena no laimīgākajām zemēm pasaulē. Es tā uzskatu. Nu, man nav pamata domāt, ka Tā nav.
Tad laimīga zeme, laimīgas bites, un tu esi laimīgs?
Andrejs: Kāpēc gan ne? Jā, protams. Bet nu laime, tas jau redz tāds, nu… nu tā.
Kārlis: Jautājums jau ir Tev uzdots, tā kā Tu droši vari atbildēt.
Andrejs: Tas jau nu. Laime, tāpat kā daudzas, nezinu vai sanāks vienkārši un vispār sanāks… Laime tāpat kā daudzas lietas dzīvē, tas jau tā nu, ēee… kas nav statisks stāvoklis. Tas ir process. Un ja Tev, nu, mēs nevaram laimi iekonservēt. Laime nav kaut kāds tāds, nē nē nu varbūt, ka var, jo varbūt, ka visi tie cilvēku rumpīši, kas ir kapiņos, ka viņi ir laimīgi.
Kārlis: Jā.
Andrejs: Un tad nu tas ir tāds – laimes momentuzņēmums ar lēnu izbalēšanu, piemēram. Vai ne. Bet nu man tā, tā laime, kā saka, uznāk un pāriet un transformējas un brīžiem šķiet, ka nav. Bet tad tu paskaties, kas notiek citviet pasaulē un kas patiesībā te blakus Teiču dabas rezervātam, nu grēks nejusties laimīgam.
Kārlis: Labi teikts.
Kā Tev liekas, bitīte iedzeļ un kļūst laimīga?
Andrejs: (dziļa ieelpa un izelpa) es nezinu, es neesmu bitīte.
Kārlis: Tu gribētu būt bitīte?
Andrejs: Tas ir pirmkārt, tas ir nu… tad man ir jāatbild uz jautājumu, vai es gribētu būt sieviete, jo bite ir sieviešu kārtas pārstāvis. Gan darba bites, gan bišu mātes un tad…
Kārlis: …sarežģīts jautājums…
Andrejs: Ļoti sarežģīts. Es nezinu, vai par šādām lietām domāt ir tikumīgi, un, ja par šādām lietām domāt nav tikumīgi, tad var draudēt korektīvas represijas no valsts puses mūsdienās. Var draudēt, es nesaku, ka draud, bet nu jā… Līdz ar to es nemaz nesākšu attīstīt šo te pirmo lietu. Nu es, esmu tas kas es esmu. Un esmu laimīgs tāds, kāds es esmu. Nē, nevis tāds, kāds es esmu, bet… nu kaut kā tā.
Kārlis: Labi.
Piemēram. Ja Tu sapņotu un sapņo, ka Tu esi bite, kas dzīvo Tavā dravā. Tu būtu laimīgs ar tādu saimnieku?
Andrejs: Ui, saproties es jau sapņoju, es tad, kad sapņoju, es redzu bildi, un es redzu bildi it kā ar savām acīm, telpisku bildi. Es nemāku atbildēt, vai tā bilde ir krāsaina vai melnbalta. Iedomājies bitei ir…
Kārlis: …iedomāšos…
Andrejs: … bitei ir trīs vienkāršās acis…
Kārlis: …jā…
Andrejs: un divas saliktās acis, kas sastāv no segmentiem. Es pat nespēju iedomāties, nu kādu bildi bites redz. Un tad nu, kad mēs spēsim iedomāties jeb vizualizēt šo te bišu bildi, tad mēs varbūt varam sākt iztēloties, kādus sapņus viņas redz, ja viņas redz sapņus. Varbūt viņas sapņus saož, sagaršo.
Kārlis: Viņas jūt sapņus.
Andrejs: Jūt, jā nu, kas ir jūtas – ar kaut kādiem maņu orgāniem jūt. Jautājums – tieši ar kuriem. Acis ir viens maņu orgāns, bet tikpat labi bitēm ir tikpat labi attīstīta oža…
Kārlis: Ar kājām
Andrejs: Jā, ar kājām Bites jūt dažādas vibrācijas, kā tur bitēm ar smaku caur kājām – es nezinu. Neesmu lasījis literatūru šāda rakstura sen. Bet ir kukaiņi, kas, teiksim. smaržu jūt caur kājām. Nu tad… Jā. Nu kaut kā tā.
[…]
Andrejs: O – paskaties cik smuki peri.
Un ēee, pēdējais, ta kā principā – ko Tu novēlētu savām un citām bitēm?
Andrejs: Uhhhh…..
Kārlis: un lāčiem varbūt?
Andrejs: Bitēm un lāčiem, nē nu… Ko es novēlētu… Lāčiem un, un jenotsuņiem un dzeltenajai cielavai, piemēram, it sevišķi.
Kārlis: Tai kūkai tu domā?
Andrejs: Nē, ne kūkai. Ir tāds putniņš. Balto cielavu zini? Zini. Paskaties tur mājas korē, kas tas ir – šobrīd nav. Bet ir arī dzeltenā cielava, kas ir vairāk tā takā pļavu putns un pēdējā laikā ir stipri gājis mazumā. Es pat tagad nepateikšu, kad es pēdējo reizi redzēju dzelteno cielavu. Tagad tas pļavu putns ir gājis mazumā, tāpēc, ka tā ainava, kurā viņš dzīvoja, ir mainījusies un vairs nav tik labvēlīga dzeltenajai cielavai un par to ainavu runājot, arī bitēm ainava vairs nav tik draudzīga kā kādreiz. Kādreiz bija daudz mazas saimniecības laukos, ēē…, lauki nebija pārāk lieli un laukos audzēja daudz un dažādus augus un apstrādāja tik, cik nu varēja cilvēks ar zirdziņu, vai nu kaut kādām…
Kārlis: …draugiem…
Andrejs: vai ar draugiem, jā, piemēram. Nu tad šobrīd ir tā kā – Latvijā tas vēl tik ļoti nav mazāks manāms, bet nu, mēs ejam tajā virzienā, kad lauki kļūst arvien lielāki, kur aug, nu, laukos, mēs varam nu … reku, paskaties, cik smuka, divus gadus veca bišu… redzi?
Kārlis: kur, kur, kur viņa ir. Ā rekur viņa ir. Seksīgi. (Bišu māti rāda)
Andrejs: Nu laukos mēs varam novērot tādu tā kā nu… rasismu? Vai ne. Ka nu cilvēks ir izdomājis, ka vieni augi ir labāki par citiem, un ka citi augi tiem labajiem augiem traucē augt. Un bieži vien, ka tie citi traucējošie augi ir vajadzīgi bitei, lai bite varētu augt.
Nu tad es novēlētu to, lai cilvēks tomēr padomā – kāds ir viņa uzdevums šajā pasaulē, ka gūt labumu ne tikai sev, bet arī, ka bez visas šīs te sanošās, čivinošās, žūžojošās dzīvības visapkārt, ka viņam būs ļoti vientuļi un ne tikai vientuļi, bet ļoti iespējams, ka vispār viņam nebūs nekā un tad domāt, kā dzīvot, kā saimniekot.
Kārlis: Vēders rūks.
Andrejs: Nu, kaut kādu brīdi rūks, bet pēc tam vienkārši uzpūtīsies. Tad nu jā – lai labi pašam un lai labi tad tām citām sugām, kas visapkārt.
Kārlis: Novēlētu labāku ainavu?
Andrejs: Nē, domā, ko dari, un domā, kā tas ietekmēs Tavus mazbērnus. Vai viņi tiešām pateiks paldies Tev par to, ko Tu dari tagad. Nu ja ir tā, ka teiksim Tu nodzīvotu 300 gadus un tad Tev maz, maz, maz, maz, mazdēliņš jautā – nu Kārli, ko Tu darīji 2015. gadā un kāpēc mums tagad, pēc… Cik Tev ir gadu?
Kārlis: 28. Laikam
Andrejs: nu tad pēc 272. gadiem pārtika aug mēģenēs, gaisu ražo kaut kādas baktērijas kultūrās un uzturēties ārpus kapsulas ir dzīvībai bīstami un kā tad, kā tad nu tu tur dzīvoji toreiz un kāpēc tas, ko Tu darīji, lai tas nenotiktu. Vai arī varbūt ka…
Kārlis: …lai notiktu…
Andrejs: Jā, ko Tu darīji lai tas notiktu. Nu vectētiņ, tu taču esi pilnīgs idiots.
Kārlis: [smiekli]
Andrejs: nu ne vectētiņ, bet nu… Tu saskaitīsi, cik tur…
Kārlis: Mazvectētiņ.
Andrejs: mhm. Vec, vec, vec, vec, vec, vec, vec nu kā tur. Oi johaidī, atkal kodiens. Tā lūk. Tātad nu. Būsim atbildīgi savā rīcībā un leposimies ar to. Kaut kā tā.
Kārlis: Paldies.
Andrejs: Paldies jums.
Kārlis: Turpināsim darbu. Čau.
Andrejs: Čau.
____
Andrejs pēc tam padalījās ar labu rakstu – par to kāpēc savvaļas bites ir labāki apputeksnētāji kā medus bites – http://www.beestrawbridge.blogspot.co.uk/2014/09/why-solitary-bees-are-such-amazing.html
