Lieldienas nāk!

1705
LIELDIENAS

Aīda Rancāne

Saule daudzu pasaules tautu mītoloģijās ir ieņēmusi centrālo vietu. Saules ambivalentā daba, tās saistība ar mirušo pasauli, auglību, augu valsts “drāmu” jeb nomiršanu un atdzimšanu tieši pasvītro tās sakrālo dabu un kalpo par pamatu solārās hierofānijas izveidei. Arhaiskajās kultūrās dabas ritmu, gadalaiku maiņa ir viens no sakrālā funkcionēšanas veidiem. Viena gadalaika nomaiņa ar otru kosmiskajā ciklā tiek atzīmēta kā pārejas rits ar attiecīgiem rituāliem un darbībām cilvēku saimnieciskajā dzīvē. Četri punkti, četri saules stāvokļi kosmiskajā ciklā ir svarīgi zemkopja dzīvē un tiek atzīmēti kā svētki. Lai precīzi noteiktu šo svētku svinēšanas laiku, rūpīgi tikusi vērota debess spīdekļu gaita un veidots kalendārs.

Pavasara saulgriežu vieta Saules kalendārā

Gada laikā vidējos platuma grādos pavasarī un vasaras sākumā saule katru dienu paceļas aizvien augstāk virs horizonta, līdz vasaras saulgriežu momentā tā apstājas un maina savu virzienu atpakaļ. Tālāk tā katru dienu paceļas arvien zemāk un zemāk, līdz beidzot ziemas saulgriežos nonāk zemākajā punktā, tad atkal izmaina savu kustības virzienu un sāk celties augšup. Saulgriežu laikā saule savā redzamajā kustībā pa ekliptiku visvairāk attālinās no debess ekvatora, sasniedzot vislielāko novirzi ziemeļu vai dienvidu virzienā. Vasaras saulgrieži, kad saulei ir vislielākā novirze ziemeļu virzienā, iestājas vidēji 21.jūnijā (dažreiz 20.jūnijā). Šo dienu skaita par vasaras sākumu, saule ieiet Vēža zīmē. Ziemas saulgrieži, ar vislielāko saules novirzi Dienvidu virzienā, iestājas 21. vai 22.decembrī un tiek uzskatīti par ziemas sākumu, saule ieiet Mežāža zīmē. 1-2 dienu nobīde skaidrojama ar Zemes kustības nevienmērīgumu.

Savukārt, pavasara un rudens vienādības ir brīdis, kad saules centrs savā redzamajā kustībā pa ekliptiku šķērso debesu ekvatoru. Pavasara vienādības iestājas 20. vai 21.martā, kad saule pāriet no dienvidu puslodes uz ziemeļu, bet rudens vienādības – 22. vai 23.septembrī un te saules ceļš ir pretējs – no ziemeļu puslodes uz dienvidu. Šajās dienās, gandrīz visos zemeslodes punktos (izņemot polus), diena ir vienāda garuma ar nakti. Niecīgas atšķirības var būt refrakcijas dēļ, jo saule nav punktveida, bet ir diskveida gaismas avots.

Pavasara vienādības iestājas, kad saule ieiet pavasara punktā – Auna zvaigznājā. Šajā dienā saules lēktā un rietā ēna iet gandrīz pa vienu līniju, un to senatnē varēja izmantot šīs dienas samērā precīzai noteikšanai. Šo dienu daudzās zemēs un, domājams, Latvijā pieņēma par gada sākumu. Dainās šo svētku apzīmēšanai lietoti vairāki jēdzieni – Lielā diena, Liela diena, Lieldiena, Lieldienas, ar to akcentējot faktu, ka ar šo brīdi diena kļūst “lielāka” par nakti. Šis ir gaismas kulminācijas sākums.

Krāsosim, māsiņas, oliņas raibas

Svētki sākas nevis ar to brīdi, kad viss ir sagatavots svinēšanai, bet līdz ar gatavošanos tiem. Tā, piemēram, olu vārīšana un krāsošana, līdzīgi kā citu svētku ēdienu un dzērienu pagatavošana, pieder pie gatavošanās darbiem. Taču tai piemīt rituāla daba. Iepriekšējā vakarā virtuvē tiek sanesti dažādi kaltēto augu saišķi, savāktās zālītes, mizas vai pumpuri. Sanāk kopā saimes meitas, kurina pavardu, piemeklē katlus. Virtuvē kūp garaiņi un valda īpaša noskaņa. Top Lieldienu rituālais ēdiens. Katra meita no sirds vēlas, lai viņas krāsotās olas būtu visskaistākās. Olu svētkiem vajag daudz – ziedojumam pie šūpolēm, zīlēšanai metot pār šūpoļu līksti, dāvināšanai par šūpošanu, olu ripināšanas sacensībām un, protams, kur tad nu vēl sišanās ar olām.

Latviešu zemnieces olas krāsojušas dabiskiem, zemnieku saimniecībā viegli pieejamiem līdzekļiem, piemēram, vārot tās sīpolu mizu novārījumā. Tad olas ieguva dzeltenu vai pat koši sarkanbrūnu krāsu. Bez tam olas vārīja arī bērzu lapās jeb pirts slotās, rudzu zelmenī un siena gružos. Tad tās nokrāsojās zaļā krāsā. Alkšņa pumpuros olas vārot kļuva brūnas. Lai olu čaulām krāsa turētos klāt, tad ūdenim, kurā olas vārīja, piemeta nedaudz sāls. Izvārītas olas dažādi izrotāja vai nu ar naža galu, vai lāpāmo adatu, izkasot gan skujiņas, gan citas zīmes un rotājumus. Raibu olu krāsošanai bija arī citi paņēmieni, piemēram, nevārītu olu pamērcēja ūdenī, pēc tam aplipināja dažādām sīpolu mizām, vietām gaišākām, vietām tumšākām, vietām piestiprināja arī egles skujiņas vai bērza lapiņas. Šādu olu ietina lupatiņā, cieši nosēja ar dziju un lika vārīties. Tā ola nokrāsojās dzelteniem, zaļiem un brūniem raibumiem. Bez tam raibi olas krāsoja arī tās aptinot krāsainiem dzīpariem, raibām lupatiņām vai rakstītām prievītēm. Šādas olas vārot, aptītā vieta nokrāsojās attiecīgā krāsā vai rakstā. Parasti raibās olas krāsoja jaunās meitas, ko pasniegt savam iemīļotajam puisim, lai tādā veidā parādītu savu prasmi. Lai olas vārot neplīstu, tad nedrīkstēja, uguni kurinot, runāt un smieties. Tāpat, olas vārot, nedrīkstēja uguni pūst, lai tās neplīstu.

Ola jau tālā senatnē daudzām pasaules tautām bijusi dzīvības un auglības simbols senos kulta rituālos. Ticība olas veselību veicinošajam spēkam atainojas kā baltu, tā arī slāvu, ģermāņu un citu Eiropas tautu pavasara svētku tradīcijās.

Saules sagaidīšana un ūdens svētība Lieldienu rītā

Ja vasaras saulgriežos Saules lēkts ir zīme svinību nobeigumam, tad Lieldienu svinēšana tieši sākas ar saules sagaidīšanu no rīta. Šajā rītā saulei, tāpat kā gaisam un ūdenim, piemīt īpašs dziedinošs spēks. Daudzi ticējumi vēsta par saules šūpošanos Lieldienu rītā. Tas, kas redz šo saules staru deju, iemanto laimi, bagātību un veselību. Šajā brīdī tiek veiktas arī tādas rituālās darbības kā pēršana ar pūpoliem, kadiķiem vai plaucētiem bērzu zariem. Pērti tiek ne vien mājas ļaudis, bet arī lopi un bišu stropi. Ar sniegu vai ledu noberž govīm muguras un noper ar budēļu rīksti. Lūk, veids kā panākt, lai tās dotu daudz piena un nebizotu. Saules sagaidīšanai parasti tiek izraudzīta tāda vieta, kur tuvumā ir kāds strauts vai upīte. Vēlams, lai tās tecēšanas virziens būtu pret rītiem – pret sauli. Mazgāties tekošā ūdenī saulei lecot – tā ir vēl viena nozīmīga darbība, kamdēļ ikviens Lieldienu rītā steidz piecelties pirms saules lēkta.

Juris Alunāns 1857.gadā “Mājas Viesī” raksta: “Tikko pirmie saules stari šinī dienā atspīdēja, meitas plānās drēbēs ģērbušās dziedādamas skrēja basām kājām pa ciemu, teikdamas, ka pavasarai pretī sakrejot. Kad pie ciema gala bij nonākušas, viņas lēkādamas un plaukstas sizdamas gavilēja un uz ciemu atpakaļ griezās pasludinādamas, ka pavasara esot klāt.” Savukārt, K.Pētersons 1901.gadā apraksta vēl vienu interesantu Lieldienu rituālu darbību – putnu dzīšanu, kas bijusi pazīstama dažos Lejaskurzemes novados, sevišķi Užavā. Pēc saules sagaidīšanas vīri – zvejnieki gājuši uz jūrmalu veikt rituālus, kas nodrošina labu zveju, bet meitas un citi jauni ļaudis devušies dziedādami uz kādu paaugstu kalnu mežā, ko saukuši par putnu kalnu. Katram putnu dzinējam līdzi 1-2 pēdas gara šautra. To parasti pagatavoja jau pirms svētkiem, dažkārt arī visādi izrakstīja. Dziedot dziesmu un saucot maģiskus vārdus, šautras tiek sviestas no kalna lejā, mežā. Kādā citā kalnā tikusi veikta cita maģiska darbība aizsardzībai pret skauģiem, laumām, raganām. To nodrošina vieču (kārklu klūdziņu) sasiešana dziedot attiecīgus tekstus. Ceļā uz mājām putnu dzinēji salauzuši zarus, ar ko mājās palikušos bērnus un večus kūluši, saukdami: “Putni mežā, gaiļi mājās!”

Šūpošanās

Interesanti, ka līdz mūsu dienām vislabāk saglabājušās tieši tās reliģiski rituālās darbības, kuru veikšana saistīta ar jautrību, smiekliem, kam pavasara periodā ir maģiska nozīme. Pēc krievu filosofa M.Bahtina domām, rituālie smiekli tikuši vērsti pret visaugstāko – Sauli (vai arī pret citiem dieviem, laicīgo varu), lai piespiestu to atjaunoties. Visas rituālo smieklu formas bija saistītas ar nāvi un atdzimšanu, ar radīšanas aktu, ar radītspējas simboliem. Rituālie smiekli reaģēja uz krīzēm Saules dzīvē (saulgriežos), uz krīzēm sabiedrības dzīvē, pasaules un cilvēka dzīvē (bēru smiekli). Apsmiešana tajos saplūda ar gavilēm. Šūpošanos Lieldienās parasti pavada jautrība un apdziedāšanās, kam arī piemīt attīroša un atjaunojoša iedarbība. Bet, lai notiktu šī visiem pazīstamā un patīkamā nodarbe – šūpošanās, jāveic sagatavošanās darbi un īpašas rituālas darbības. Šūpoļu kāršanai jau iepriekš izraudzījās piemērotu vietu. Parasti tas bija kāds kalns, lai jau no tālienes tās varētu ieraudzīt. Latviešiem pazīstami vairāki šūpoļu veidi, kuru apraksti lasāmi O.Līdeka grāmatā “Latviešu svētki”. Viens no vienkāršākajiem variantiem ir līgačas – šķūnī pie sijas piestiprina virvi divās vietās, bet virves apakšā iestiprina dēlīti, uz kura sēdēt. Cits veids – starp diviem tuvu augošiem kokiem jeb “āžiem”, kas apakšā sadzīti zemē, bet augšā savienoti kopā, pārliek stipru šķērsbomi. Šim bomim uzver divus bērza klūgu vainagus. Katrā vainagā piestiprina bērza kārti. Kāršu apakšējos galus savieno dēlītis vai arī ragavu belzienam līdzīgs savienojums, kur šūpojamam sēdēt vai stāvēt. Vēl cits šūpoļu veids ir, kad pār šķērsbomi liek divās vietās virvi, lai bomim vienā pusē nokarājas līdz zemei virves gali, bet otrā pusē virves vidusdaļa. Tad paņem pagaru dēli, kuram vienu galu piesien virves vidusdaļā, bet otru virves galos. Šūpotāji nostājas dēļa galos, bet šūpojamie dēļa vidū. Kad šūpoles pakārtas, tās svinīgi izpušķo ar dzīpariem, prievītēm, jostiņām, plaucētiem zariņiem, pūpoliem. Šūpolēm ziedo olu, šūpoļu kārējus apdāvina ar cimdu pāriem. Pirms vēl kāds ir kāpis šūpolēs, puišiem ir iespēja izzīlēt, kā klāsies nākamajā gadā. To dara metot olu pār šūpoļu dziedru. Ja olu pašam metējam izdodas noķert, var cerēt uz labu gadu. Pirmos parasti izšūpo saimnieku un saimnieci, tad arī visus pārējos. Pie kam, jo augstāk šūpo, jo labāka raža. Savukārt, lai lini augtu gari un līdzeni, šūpoles nedrīkstēja apturēt, tām vajadzēja apstāties pašām.

Lielā diena ir kārtējais notikums ļaužu gada dzīves ritējumā, kad konkrētās kopienas ļaudīm ir iespēja realizēt nozīmīgas sociālās funkcijas – sanākt kopā, parādīt sevi, aplūkot citus, apmainīties ar informāciju, tā teikt, socializēties. Tas ir arī nozīmīgs veids jauniešu satiksmes un dzimtu turpinājuma procesa nodrošināšanai.

Gadskārtu svētkos, tai skaitā Lielajā dienā, gadu simtu garumā ir veiktas noteiktas, svarīgas rituālas darbības, kuru jēga pamazām ir pagaisusi vai zaudējusi savu nozīmību. Taču arī mūsdienu cilvēks, gatavojoties Lieldienām, joprojām krāso olas, sagādā pūpolu pušķi, ieper ar to tuviniekus un šūpojas. Nu ne taču tamdēļ, lai vasarā nekostu odi.

teksta avots: http://www.folklorasbiedriba.lv/tradicijas/

LEAVE A REPLY